Kaut kā acu priekšā man ir vīzija, ka daži labi grāmatnīcās šo grāmatu varētu prasīt aptuveni tā: vai jums ir – “Negantais pingvīns”, “Neglītais pingvīns”, kamēr beigās nonāktu pie nekaunīgā. Visa šī situācija pasaulē mums atnesa iespēju tikt pie jaunām ceļotāju rakstītām grāmatām, jo nu viņiem beidzot bija laiks piesēst un apkopot pierakstus.
Es grābju gandrīz katru grāmatu, kas sarakstīta ceļojumu žanrā. Zināju par autores blogu, tikai nebiju to lasījusi caur un caur, jo man patīk ceļojumu stāstus lasīt papīra formātā. Diendienā darbs un daļa vaļasprieku paiet pie datora, līdz ar to vismaz ceļojumu aprakstus mīlu drukātus.
Pirmkārt, grāmatā nav padziļināta ieskata apmeklēto vietu vēstures notikumos, vai sīki iztirzātas apmeklētās vietas pēc tautsaimniecības rādītājiem, ģeogrāfijas, mūsdienu sabiedrības attīstības tendencēm vai vēsturiskā konteksta. Šis tas ir, bet diezgan minimāli. Nav pat sīki aprakstītas apmeklētās vietas. Vienkārši šī grāmata nav par to.
Uzsvars ir uz ceļā satiktajiem cilvēkiem, uz sajūtām, emociju iespaidiem, uz ceļojuma momentiem, atklāsmju mirkļiem, katra diena kā piedzīvojums, reizēm nogurdinošs, kaitinošs, taču to pretstata citu satikto ceļotāju, no kuriem daudzi kļūst par Zanes draugiem, nemainīgais mirdzums, labestība un reižu reizēm arī dīvainības. Būtībā šī grāmata ir bloga www.mugursoma.lv ierakstu apkopojums. Viena diena – viens ieraksts. Dienasgrāmatas stila personīgie vērojumi, atklāsmes, iedvesmas, atspulgi, domas un eksistences pārsteigumi.
Zane aprakstījusi arī sava Pingvīna projekta dzimšanu un to, kā viņai gāja ar tā īstenošanu. Toreiz es kaut ko pa ausu galam dzirdēju, bet īpaši neiedziļinājos. Mani nošokēja ne jau tas, ka Zane savā blogā un 100 draugiem un paziņām (nevis visai Latvijai) aizsūtīja ziņu par ideju finansiāli atbalstīt viņas ceļojumu uz Antarktīdu, pēc tam to aprakstot blogā un pieminot katru sapņa atbalstītāju, bet gan tas, cik nenovīdīgi, ļauni, pretīgi, naidpilni sabiedrība reaģēja uz tālāk ziņu portālos izplatīto ideju, komentāros aizskarot cilvēka cieņu, ģimeni un pat seksuālo dzīvi. It kā Zane būtu šiem kaut ko nozagusi. It kā Zane būtu vainīga, ka viņi nav īstenojuši paši savas ieceres. Daudzi komentāri publicēti grāmatā, pēc to izlasīšanas paliek tā šķērmi. Tas tik vien pierāda, ka vārdiem nenoliedzami ir spēks un diemžēl mūsu sabiedrība vēl nav izaugusi no skaudības un nenovīdības pilnas attieksmes. Galu galā daudzas grāmatas (kaut leģendārais The Secret) un vispār dzīves atziņas taču pasaka priekšā, ka Visumā velšu netrūkst, pietiek visiem atliektiem galiem, tikai ir jāvirza sava domāšana, vārdi un sapņi savā vēlamajā virzienā, tad arī pašam viss notiks un piepildīsies.
Pašpietiekami, par sevi pārliecināti, domāšanā stabili, ar saviem personīgajiem sapņiem un darbiem aizņemti cilvēki nerakstīs internetā pretīgus komentārus, jo viņiem tam nav laika, otrkārt, viņi nejūt vajadzību to darīt, jo viņi neskauž citus, viņi lieliski saprot, ka dzīve ir paša rokās, kā domāsi, runāsi un darīsi, tā būs. Šādas pūļa finansēšanas kampaņas ārzemēs ir ļoti populāras, arī Latvijā tādas eksistē, un Zane nebija pirmā, kas to īstenoja. Es pat nezinu, ar ko Zanes projekts atšķiras no Mārtiņa Zvīdriņa mākoņkilometru tirgošanas pirms savas idejas īstenošanas – apskriet ap Fudzi vulkānu Japānā par piemiņu brālim. Toreiz viņš tirgoja katru metru par kādu konkrētu summu, taču man nav zināms, vai arī viņš saņēma kādus sabiedrības pārmetumus. Arī grāmata pēc tam tapa, pateicoties pūļa finansējumam. Tā top daudzi projekti un idejas un cilvēki paši izlemj, kam dot savu naudu, kam ne.
Man gribējās uzzināt vairāk par apskates vietām, par valstīm un pilsētām, kurām Zane ceļoja cauri, pat ne teorija vai vēstures apraksti pietrūka, bet tieši padziļināts skatījums, sajūtas un viedoklis par apskatītajām vietām. Kaut arī novērtēju to, ka ir aprakstīta teju katra ceļojuma diena un tas noteikti ir čakars, mazliet uz vidu sākas tāda kā atkārtošanās – brokastis, duša, brauciens uz kaut kurieni, pastaiga pa vietējo pilsētu vai apraksta tapšana. Āķis, kas man ieķērās – uz beigām Zanes plānos parādījās road-trips cauri Kanādai uz Aļasku, kas gan grāmatā nav aprakstīts, to es labprāt izlasīšu blogā.
Lasot bieži sēdēju un domāju par neizdibināmajiem likteņa ceļiem, es prātoju, ka gandrīz visās, principā 99% ceļojumu grāmatu redzu vienu un to pašu atklāsmi, kas agri vai vēlu rodas – nejaušību nav. Viss ir saistīts, mēs esam Visuma, Likteņa, Augstākā saprāta, sauc to, kā gribi, paspārnē un tas ar mums runā caur skaistām nejaušībām, caur negaidītiem, brīnumainiem pavērsieniem, caur sastaptiem cilvēkiem. Diemžēl ikdienā, savos darbos iegrimuši, mēs nedzirdam šo balsi, neredzam tās sūtītos signālus. Ceļojumos prāts ir atvērtāks, nenoslogots, brīvs, tāpēc Visuma balsi varam sadzirdēt labāk.
Te tā ir – ceļošana bez nosprausta mērķa, bez konkrēta, iepriekš salikta plāna.
Vienkārši Zane, ceļš un cilvēki. Un Likteņa pēdu nospiedumi.
“…liktenis turpina devīgi šķiesties, savedot kopā ar cilvēkiem, spožiem kā zvaigznes.”
Zane Eniņa
Izdevniecība “ZVAIGZNE ABC”
Runājot par latviešu ceļojumu grāmatām kopumā – ja gribas trāpīgu žurnālistisku vēstījumu, padziļinātu, pārdomas rosinošu valstu kultūras, sadzīves un tradīciju (reizēm baisu) analīzi un detalizētu izklāstu par diezgan šokējošām lietām, ņemiet Lato Lapsas ceļojumu aprakstus.
Ja ir vēlme pēc vieglām un sirsnīgām budžeta ceļošanas piezīmēm, kur informatīvi un praktiski no stopētāju un teltī nakšņotāju viedokļa aprakstītas valstis, sadzīve, satiktie ļauži, lasiet Lindas Riņķes, Laines Pērses grāmatas, ja mīlat vīrišķīgi lakoniski pasniegtus pustrakus piedzīvojumu stāstus, derēs Harijs Sils, Ainārs Kadišs vai Jānis Jaunarājs. Ja izbaudiet autobusu ekskursijas, ieskatu tūrfirmu sagādātos priekos un ceļvežu stila aprakstus, kā reiz vietā būs Pēteris Strūbergs un Juris Lorencs. Ja sagribas kaut ko iedvesmojošu, svaigu, azartisku, ar liriskām atkāpēm, meklējiet Mārtiņa Zvīdriņa pašizdoto ķieģeli “#Fudzi 161km – Pasaka par mākoņkilometru tirgotāju” vai Ginta Barkovska “Okeāna saviļņotie”.