Žigimanta Krēsliņa jebšu Žiga grāmatas es izbaudu kā reti kuru ceļojumu žanra darbu. Un Žigis mūs pagājušajā gadā ir palutinājis veselas trīs reizes, izdodot grāmatas par ceļošanas pieredzi Dienvidamerikā, Centrālamerikā un nu – arī Dienvidaustrumāzijā, kas ietver piedzīvoto Taizemē, Kambodžā, Malaizijā, Indonēzijā, Vjetnamā, Filipīnās, nedaudz Singapūrā.
Neatceros, kurā lappusē iepriekšējās grāmatās man pirmoreiz sāka vilkt uz smieklu lēkmi, bet šeit tas notika jau pašā pirmajā. Tā vēstule no poļu ceļojuma aģentūras… haha! Nu aktieris Žigis ir, bet es labprāt padodos viņa šarmanti sarkastiskajai ceļojumu aprakstu pieejai. Viņa bezkaunīgajam humoram un ironiskajam izteiksmes veidam. Klejotāja garam un ceļojumiem uz nezināmā un pārgalvīgā robežas. Kāpēc pārgalvīgā?
Nakts vidū iebraukt svešā, jaunā pilsētā bez sarunātām naktsmājām? Kāpēc ne! Ieslēgt bezkaunību un pakaulēties par naktsmājām, taksi, ekskursiju? Vienmēr! Ēst uz ielas, pat nezinot, kas tas ir par zvēru? Bet protams! Doties pie kaķu vīra, pie kura caur paziņām sarunāts palikt pa nakti nomaļā Indonēzijas saliņā? Noteikti!
Fascinējoši ir skati uz senajiem tempļiem un to drupām, ticu, ka Vjetnamas alas dzīvē izskatās vēl krāšņāk un milzonīgāk kā Žiga foto (starp citu, trešajā grāmatā foto sakārtoti vislabākajā veidā, ar parakstiem un ik pa grupai vienkopus), un piekrastes liedagu, kristālskaidrā ūdens, mazo taizemiešu, filipīniešu laiviņu un klinšu foto – tie ir tie skati, ko parasti liekam uz datoru darbvirsmām, ahh! Skaistums bez vārdiem… Aizraujoši ir kopā ar Žigi valkāties pa aizdomīgiem kvartāliem Vjetnamā, Kambodžā vai Filipīnās, pa lielpilsētu drūzmainajām ielām, jo arī viņš, tāpat kā es – lasītājs, reizēm pat nenojaušu, kur nonākšu. Es palēninu lasīšanu, lai grāmatas beigas aizvirzītu tālāk, bet īsti nesanāk, jo beigas, kā vienmēr, pienāk pārāk ātri.
Patīkami un bieži ir arī šie sirsnības momenti, caur kuru es ar Žiga starpniecību ieraugu to cilvēku, kas dzīvo otrā pasaules malā– brīdis, kad jāiedod kādam vairāk naudiņas nekā pat sarunāts, jo ir sajūta, ka to vienkārši vajag. Latvieša neērtais apmulsums, kad filipīniešu (ja pareizi atceros, kurā valstī tas bija) vīrs iznes no savas pieticīgās būdiņas krēslu, lai no lietusgāzes slēpjoties Žigim ir kur piesēst.. bērns, kurš aizmidzis vecākiem klēpī tuktukā, kurš ir ģimenes vienīgais ienākumu avots visādi citādi mazattīstītajā Āzijas valstī. Tie ir tādi mirkļi, tādi īsti patiesi no dzīves, ko nevar sameklēt ceļvežos, bet kas padara ceļojumu par saskarsmi ar citām tautām, nevis tikai tūrisma braucienu ar izkāpšanu un iekāpšanu tūrbusā.
Man ļoti gribētos, lai tie, kuri publiski atļaujās augstprātīgi un nicinoši izteikties (vai jāsaka, izlaist negācijas) par vienu no Žigimanta Krēsliņa izpausmes veidiem – parupjajiem video, kas radās kā parodija par proletariāta ceļošanas manierēm, kā arī par citiem viņa video par ikdienas notikumiem (vispār var jau neskatīties, ja negribas dzirdēt kādu rupjāku vārdu), lai šie noliedzēji paskatās arī ceļojumu video (maigajām ausīm domātos :)), izlasa kādu Žiga grāmatu vai palasa intervijas, kas pieejamas internetā. Kaut gan domāju, ka tie, kas visasāk izsakās par Žigi, nelasa neko no tā, kas varētu mainīt viņu domas un diez vai lasīs atsauksmes par grāmatām.
Jebkurā gadījumā kā foršu piedevu grāmatām iesaku noskatīties Rezervēts interviju ar Žigi. Cilvēks ar veselo saprātu un sirdi īstajā vietā, kaislīgs ceļotājs gan pa Latviju, gan ārzemēm, bērnu nometņu vadītājs (vestu arī savu mazo pie viņa nešauboties), protams, aktieris savā sociālo tīklu lapā “Žiga ceļojumi un pārējā figņa”, respektīvi, tur ir gan nopietni apskati par ceļošanu, skaisti foto ar Latvijas dabu, pamestajām baznīcām, nezināmām vietām un ir tā figņas daļa – tas vairāk ir Žiga izlādēšanās prieciņš, pakaitināt jēra dvēseles un izteikt savu viedokli par sabiedrībā notiekošo.
Noteikti, noteikti gaidu grāmatas arī par Jaunzēlandi, Austrāliju, Ameriku! Es lasītu visu, ko Žigis izdotu, arī autobiogrāfiju vai lietošanas pamācību zāles pļāvējam (smiekliņš!). Gribētos, lai Žiga pirmās divas grāmatas būtu atkal pieejamas lasītājiem (kaut vai izdotas un pēc tam atdotas grāmatnīcām tirgošanai, tiesa, nevaru spriest, cik kūtri vai rosīgi tirgotāji ņem pretī pašizdotas grāmatas). Vai arī, Žigi, pieņem palīgos kādu jaunieti, lai par atlīdzību komunicē ar pircējiem pako un sūta grāmatas, lai pašam vairāk laika rakstīt, darboties un braukāt pa Latviju ceļojuma vakarus rīkot.
Un nobeigumā, daži citāti:
“Mocis jau droši vien ir standarta izmēra. Es neesmu standarta. Kaut kā saloku kājas un cenšos turēties. Jogas skolotāji mani pieņemtu grupā bez vārda runas. Tas, ko es darīju uz moča, mani pašu padara lepnu. Neviens vēl tā nav salocījis kājas, lai tās nesitas pret zodu, neaizskar karsto izpūtēja trubu, nevelkas pa zemi un nav iebāztas Eko kabatās.
Tālumā parādās 17.autubuss, kas mierīgi aizbrauc pieturai garām. Izrādās, ka atrašanās pieturā nenozīmē, ka tu gribi braukt. Tas ir visādi jāizrāda. To man paskaidro nākamā sieviete, kas, ieraugot savu autobusu, bezmaz vai skrien uz ielas un guļās slīpi.
Ieeja maksā 200 000 ar gidu. Bez gida nevar. Bet to summu var dalīt uz vairākiem cilvēkiem. Es sametos kopā ar kaut kādu grupiņu, kas jūtas nenormāli lepna, ka misters ies ar viņiem. Kaut kāds glums tips savāc naudu un aicina mani iet ar citu grupu. Man it kā ir vienalga, bet manējie ceļ traci. Sak, kas tā par herņu? Pirmās tiesības uz mistera klātbūtni pieder viņiem.
Vēl tikai es no visas sirds ar nelielu sāpi gribētu piebilst, ka ja kāds šo grāmatu ir rediģējis pirms drukāšanas, tad viņš to ir darījis pavirši. Paviršāk nekā 1. un 2. grāmatā. Otrā gramatiskās kļūdas bija vismazāk. Neko nesaku, ja ir pāris gramatikas nepareizības, var gadīties. Bet, ja kļūdas jau var pamanīt pārāk bieži, tad jau ir būtiski saprast, kas par lietu, lai nākamās grāmatās tik daudz kļūdu neieviestos.
1 Comment