“Ak, te taču ir stāsts par Jaunzēlandi!” Tas bija pirmais āķis, kas manī ieķērās, paņemot rokās savas vienaudzes Lindas Riņķes grāmatu “Paradīzē: jeb kā uzzināt, ka pasaule ir apaļa”, kurā autore apraksta savas ceļojuma gaitas Jaunzēlandē. Jaunzēlande ir viens no maniem sapņu galamērķiem, kuram lēnām gatavojos. Un kāpēc gan nepalasīt kaut ko vairāk par fantastiski skaisto Aotearoa (no maoru valodas “garā, baltā mākoņa zeme”) – vietu, no kuras nāk manas iemīļotās filmu triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” un “Hobits”? Vietu, kas iemieso visas tīkamās aktivitātes – pārgājienus neticami skaistās vietās, pludmales, sērfošanu, dabas kolorītu un unikālas sugas, kas nekur citur nav sastopamas.
Ja šobrīd ir ierobežojumi ceļot pa pasauli, tad ceļošanai grāmatu lappusēs ierobežojumu nav un es ar bērna prieku un aizrautību izbaudīju visas trīs Lindas sarakstītās grāmatas: jau pieminēto “Paradīzi” – par dzīvi un darbu Jaunzēlandē, tropiskajā Vaihekes salā sākumā kā viesmīlei, pēc tam izbaudot savu sapņu profesiju mākslas jomā, “Tūkstoš kilometru ceļa malā” – par viņas piedzīvoto Eiropā stopojot kopā ar draugu Janci, strādājot vīnogu vākšanas laikā Francijā un trešā grāmata “Kā Sprīdīte mājās pārnāca” – par Jaunzēlandes un Āzijas apceļošanu, beigās nonākot atpakaļ pie sevis pašas7. Jau kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki atrod savu patieso ceļu tad, kad atmet ierasto komfortu, ikdienas kreņķus un ļaujas dzīves iespaidiem, ceļošanai, jaunu cilvēku iepazīšanai un nedaudz arī riskam, šeit domājot nevis risku kā lekšanu ar gumiju vai rāpšanos stāvā klints sienā, bet gan kā šķietami droša darba pamešanu, lai mestos nezināmā, bet izsapņotā piedzīvojumā, kas klusi gruzdējis kaut kur sirdī daudzu gadu garumā, bet vienmēr ticis noslāpēts. Viss aprakstītais ir kā Lindas dienasgrāmata – ļoti patiesi, nedaudz bērnišķīgi, taču mīļi un ir sajūtama Lindas enerģija, kas plūst caur vārdiem, caur foto, caur emocijām, kas iegūtas trīs gadu garumā noietajā ceļā uz sava prāta un gara brīvību.
Man ļoti simpatizēja Lindas ievadstāsts par gatavošanās posmu lielajam dzīves ceļojumam, par skeptiķu runām, par bailēm un par to, cik liela tomēr bija vilkme doties ceļā, lai atkal iemācītos priecāties par dzīvi un sajust Visuma pievilšanās spēku. Ne jau kāds cits tev pateiks, kur slēpjas tava laime. Katram savs ceļš ir jāsameklē pašam, ne visiem laimi sniedz jau iestaigātas takas, citiem ir vitāli svarīgi atslēgties no visa ierastā, iegūt brīvību, iztīrīt savu dvēseli no ikdienas piesārņojuma, nedomāt par netīkamu darbu, uz kuru jāiet sakostiem zobiem. Un tad kaut kur ceļā esot, iepazīstoties ar sirdsmīļiem cilvēkiem, kuri nesavtīgi palīdz abiem ceļotājiem ar padomu, naudu, aizvešanu, pabarošanu, naktsmītnēm, drauga plecu, smiekliem un visu citu, Linda pati tā forši atzīst, ka visas atbildes jau vienmēr ir bijušas viņā pašā, vienkārši iepriekš tās klusi nepamanītas, ikdienas pelēkā smaguma un sabiedrības stereotipu noslogotas nevarēja uzpeldēt virspusē. Un kad tu kārtu pa kārtai esi noārdījis savu negribēšanu, nevarēšanu, aizspriedumus, stereotipus, aizvainojumu, pagātnes kļūdas un visu citu lieko, tad pāri paliek tikai brīvības apziņa, savu spēju aptveršana, vēlmju piepildījums un dzīves svinēšana šeit un tagad.
Visas trīs grāmatas ir ļoti raiti izlasāmas un burtiski izaicināja mani pašu pārdomāt, ko dziļi sirdī vēlos darīt ar savu dzīvi, kas man sagādā prieku un ko darīt, lai izvilktu sevi no domu purva, tik tieši tās mani uzrunāja. Ja arī nedaudz “iedur” acī šur tur neveiklie teikumi, tad to pilnībā atsver Lindas dzirkstošais izteiksmes veids, dzīvīgā valoda, faktu bagātība un piedzīvojumu apraksti, atziņas un patiesās emocijas.
Lindai ir arī blogs: https://nezkur.com/