Jau no mazotnes esmu uzaugusi ar recepšu grāmatām un recepšu žurnāliem, jo mamma tos ir kolekcionējusi gadiem ilgi. Un tāpēc nekur tālu no pavārgrāmatām es netikšu arī būdama pieaugusi, lai gan vēl neesmu sākusi pirkt tik bieži kā to senāk darīja mamma. Draudzenes uzdāvātā Signes Meirānes grāmata “Ceļot. Gatavot. Ēst” man ir patīkams pārsteigums. Jau izlasot ievadu, es skaidri zinu, ka autore man patīk, jo viņa ir normāls cilvēks – atzīst, ka viņai garšo saldumi un ka ir gadījies apēst pusi Cielaviņas vienā vakarā. Bez nekādas cacināšanās. Nu nespēju es just patiku pret cilvēkiem, kas nonievā desertus, padara savus suņus par vegāniem vai slavē kaut kādus ārzemju superproduktus, aizmirstot par mūsu pašu dabas veltēm un vietējām izejvielām. Bet ne par to ir galvenais stāsts.
Uzskaitīšu nelielās piezīmēs, kāpēc es šo pavārgrāmatu noteikti paturēšu savā grāmatplauktā:
- Signes Meirānes grāmata tiešām ir par un ap ēdienu – un tas nebūt nav tik pašaprotami, kā varētu domāt. Veikalos ir pilns ar pavārgrāmatām, kur uz vāka gozējas pārmērīgi uzpucētas, glauni saģērbtas dāmiņas, kuras izskatās, ka izdevušas pavārgrāmatu tikai tamdēļ, lai lieku reizi nodemonstrētu meikapu, jaunāko kleitu, vēderpresi vai nopulētos reklāmas zobus, samākslotās bildēs atrādot sevi desmit pozās turot rokās smūtiju glāzes, tofu uzkodas un vegānos keksiņus ar spinātiem. Nu fui. Bet šī nav no tām. Šeit goda vietā tiešām ir receptes un ar gaumes izjūtu un lielāko rūpību un pietāti pagatavots ēdiens gan no vietējām izejvielām, gan kvalitatīviem citzemju produktiem. Un zināšanas par un ap produktiem, to veidiem, pielietojumu un izcelsmi. Un pati Signe ar zirgastē saņemtiem matiem, bez meikapa un mājas drēbēs – tieši tā, kā gatavojam mēs visas. Īsti un dabiski!
- Vairums recepšu ir pietiekami vienkāršas, lai pat rūdīts kartupeļu un griķu gatavotājs sadūšotos iekļaut ēdienkartē un izmēģināt biešu un plūmju salātus, bulgura un vīnogu salātus, spageti ar tomātu pesto, mandeļu un apelsīnu mafinus vai kādu no pārējām receptēm. Receptes tādās vairāk itāļu un Vidusjūras, nedaudz arī austrumu noskaņās – daudz dārzeņu, ceptu, grilētu un svaigu, siers, pākšaugi, garšaugi, lēcas, rieksti un eļļas.
- Bildes ir gaumīgas, ļoti pat. Uzņemtas tādā nedaudz nobružātā rustic lauku virtuves stilā, kad šķiet, ka tas viss varētu būt uzņemts arī manā virtuvē, bez liekiem izskaistinājumiem. Vienkāršas, pieklusinātas krāsas un dabiskas dekorācijas. Skaisti notverti ceļojumu momenti, neaprakstāmas sajūtas, bilžu stāsti un kņudinoša sajūta pakrūtē, ka arī man laiks aut kājas un plānot nākamo ceļojumu…
- Vīna pazinēji un gardēži novērtēs to, ka pie katras receptes ir minēts vīns, kas saderēs ar receptē pagatavoto ēdienu. Un varbūt liks arī kādam spert pirmo soļus ēdiena un vīna saderības meklējumos.
- Iedvesmojoši dažādu produktu apraksti un padomu slejas, kas man lieti noderēs, piemēram, par cepeškrāsns lietošanu un produktu iegādes vietām.
- Un tas, ko es uzskatu par šīs pavārgrāmatas lielāko vērtību, ir trešā daļa par ceļošanu un izciliem kulinārijas meistariem no Francijas, Amerikas, Itālijas, Indijas, Anglijas, Zviedrijas, arī Latvijas. Viss – attēli, receptes, apraksti, tik burvīgi savijas kopā, ka atverot lappusi par cappeletti (kaut kas līdzīgs pelmenīšiem) vai crostatas gatavošanu, šķiet, esmu nokļuvusi Itālijā, vai, lasot par šokolādes lietpratēju Marku Kluizelu – esmu līdz ausīm pasaules izsmalcinātākajā plantāciju šokolādē. Es labprāt lasītu kādu Signes grāmatu tikai par šādiem ceļojumu stāstiem vien. Un tad vēl apraksti par gadsimtiem senām vīndarītavām.. ak, ceļi ļimst, tos lasot. Man patīk vīni, bet to ir tik daudz, ka parasti apmulstu pie vīna izvēles, un šie apraksti iedvesmo beidzot sākt iepazīt kādu tiešām labu vīnu.
- Mani fascinē Signes pieeja kulinārijai, tas kā viņa līdz būtībai cenšas iepazīt receptes, kulinārijas mākslas, vietējos mazos ražotājus un viņu pieeju gardumu tapšanā, tas, ar kādu eleganci un apbrīnu viņa slavē vietējos pārtikas produktus, un arī tos, kas nāk no citām zemēm, tomēr lieliski papildinot ikdienas maltītes.
- Un pašās beigās – gadalaiku kokteiļu receptes, autores iepirkšanās vietas un pamatreceptes mīklām, mērcēm un citiem labumiem.
Nobeigumā gribētos apgalvot, ja Signe Meirāne ar savu pavārgrāmatu jūs (un mani) neiedvesmos vairāk interesēties par gatavošanu, vietējiem ražotājiem, kulinārajiem ceļojumiem vai vīniem, tad to nespēs neviens! 🙂
Baudām labu ēdienu un labas grāmatas!
Izdevējs SIA “AMSMEDIA”, 2016.