Roberta Džordana apjomīgā fantāzijas ķieģeļgrāmata “Pasaules acs” jau pāris gadus kā izdota latviski, un beidzot arī es nonācu līdz tās izlasīšanai. Šī grāmata ir pirmā Laika rata sērijā, kas fantāzijas literatūras laukā atpazīstama ar detalizēti radītu un episku fantāzijas pasauli, labi attīstītajiem burvestību un maģijas principiem un varoņu daudzslāņainību. Pirmajai daļai oriģinālvalodā seko vēl 13 sējumi, no kuriem gan neviens pagaidām nav tulkots latviski.
Vienkāršs zemnieku jauneklis Rands Altors vada savas dienas lauku saimniecībā kopā ar tēvu mazā ciematā Emondārē. Pašā ciema svētku priekšvakarā vietējiem uzbrūk tumsas radības – trolloki. Rands pēkšņi pats pret savu gribu tiek ierauts episkā cīņā starp labo un ļauno, kas pastāv jau tūkstošiem gadu. Kopā ar septiņiem citiem ceļiniekiem viņam jādodas prom no mājām, lai sagatavotos cīņai ar ļaunumu, kas seko pa pēdām tiem, kuriem ir pa spēkam mainīt vai, gluži otrādi, piepildīt Laika rata griezto rakstu un apturēt melno spēku esamību un virzību uz kundzību visās karaļvalstīs. Katram no ceļiniekiem ir savs liktenis, kas kā tīmeklis ieausts Laikmetu rakstā, taču nevienam no viņiem nav zināms, kas notiks ar Pasauli Laikmetu griežos un kāda ir viņu loma notikumos, kuri kādreiz kļūs par mītiem un leģendām.
Vispirms jāsaka, ka Laika rata sērijas darbi pārstāv episkās fantāzijas žanru, un sižeta vērienīguma, fantāzijas pasaules tēlainības un attīstības ziņā tie tiek salīdzināti ar Dž.R.R.Tolkīna “Gredzenu pavēlnieku”, kas nav mazsvarīgs apstāklis. Līdz ar pirmo grāmatu, kas izdota 1990.gadā, Laika rata sērijā tapušie darbi nebūt nav novecojuši un pavisam noteikti var kalpot kā mierinājums tiem, kuri ar skumjām un asarām acīs aizšķīruši pēdējo lappusi no Tolkīna sāgas noslēguma grāmatas “Karaļa atgriešanās”, iebruka ar seju spilvenā, no visas sirds pārliecināti, ka neviens autors nekad nespēs uzrakstīt ko tādu, kas kaut attāli varētu līdzināties Viduszemei un tās varoņiem. Džordanam tas ir izdevies, varētu vienīgi rasties jautājums, vai tas ir slikti vai labi – nemitīgi tikt salīdzinātam ar Tolkīnu.
Vispirms par plusiem. Grāmata pavisam noteikti ievelk sevī un izlasīt to var negausīgi ātri, pat ja sižets nav visai ātrs. Fantāzijas valstība izceļas ar detalizētu izklāstu, dziļu tēlainību un daudzslāņainu sižetisko uzbūvi, tā balstīta uz mītiem, leģendām, vēsturisku personāžu dzīvesstāstiem, pasaules attīstības atskaites punktiem (Leģendu laikmets, Pasaules ārdījums, Simtgadu karš), pilna ar dažādiem radījumiem un neradījumiem, kas kalpo vai nu Gaismai, vai Tumsai vai pa reizei abiem. Daudz tēmas tiek veltīts filozofiska rakstura apcerējumiem par Laika ratu, Raksta aušanu, Laikmetu griežiem un Likteņa pavērsieniem. Lai arī apraksti bieži vien ir tēlaini un izsmeļoši, tie negarlaiko, bet gan ļauj tuvāk iepazīties ar fantāzijas pasauli un tās īpatnībām.
Man sevišķi simpatizē tas, ka, lai arī šajā pasaulē ierasti fantāzijas žanra likumiem dominē episkā duālā cīņa starp pretmetiem – Gaismu un Tumsu, labo un ļauno, tomēr netiek novilkta strikta robeža starp abiem spēkiem. Piemēram, sievietes, kas pārvalda maģiju – Aesu Sedajas gadsimtiem ilgi ir spējušas ar burvestību palīdzību cīnīties pret Melnajiem spēkiem, tomēr daudzviet tiek uzskatītas par nevēlamām, par posta radītājām un Ļaunuma darbu veicinātājām. Gaismas bērni – karotāju brālība, kas pulcē zem saviem baltajiem apmetņiem vīrus ar misiju nerimstošai cīņai pret ļauno, to paveic ar ne visai labvēlīgām metodēm, attaisnojot savu rīcību ar nepieciešamību iznīdēt ļaunumu, bet aizmirstot par taisnīgumu un žēlsirdību.
Mani priecē tas, ka šī pasaule nav tik asiņaini šķebīga un brutāla kā Dž.R.R. Mārtina Troņu spēļu sāga (“Dziesma par uguni un ledu”). Taču tā nav arī līksma pastaiga pa laumiņām piesētu puķu pļavu. Cīniņu un ļaunuma darbu apraksti ir pietiekami, lai attiecīgos momentos sajustu baisi drūmo gaisotni, līdzsvarojot to ar varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, pilsētu, karaļzemju aprakstiem un sakarīgiem, pacilājošiem notikumiem. Maģija ievīta pasaules uzbūvē kā Vienspēks – burvju spēks no Pirmavota, kuram piekļūt var vienīgi izredzētie.
Cīņa ar ļauno spēku notiek visas grāmatas garumā, un arī tas palīdz kāpināt interesi par varoņu gaitām un likteņa pavērsieniem. Ļaunumam nav tikai viena seja, bet gan apbrīnojami daudz variāciju, kas no visām pusēm uzglūn tiem, kuri ir pārāk vāji, lai pretotos, vai arī pietiekami stipri, lai stātos pretī. Ļaunums ir sastopams visur un vienmēr – Melndraugi, kraukļi, drafkāri, Izdzisušie, puscilvēki-pusdzīvnieki trolloki, Lāsta zemes neradījumi, tas slēpjas pat nolādētas pilsētas drupās, sapņos un dārgumos, kas paņemti no slēptuves iesūcas ņēmēja dvēselē.
Mīnusiņi. Ļoti izteikti var manīt, no kurienes autors ir ietekmējies stāsta izveides gaitā. Jā, vējš pūš no Viduszemes. Te mums ir trolloki (orki), mazs ciematiņš Emondāre, kura iemītnieki tiek ierauti pasaules mēroga cīniņā, (Daliena), posta zeme Lāsts (Mordora), pravietojumi par atdzimušo cīnītāju pret Tumsu jeb Šaitanu (hobits pret Sauronu), un Pasaules Acs, nuja, acs bija arī Gredzenu pavēlniekā, tiesa, tur tā pārstāvēja visu redzošo Saurona ļaunuma impēriju, šeit – daļu no pasaules uzbūves sistēmas, par ko gan līdz galam netapa skaidrs, kas tā Acs ir. Līdzība ir manāma, bet tas pārāk netraucē, jo šim stāstam ir savs vērienīgums, sava gaita un varoņi, kuri piedzīvo gan īstu draudzību, mīlestību, izaugsmi, gan bēdas un dzīvi satricinošus pārsteigumus.
Paši varoņi ir ļoti dažādi un katrs ar savu raksturu un iezīmēm. Man personīgi ļoti simpatizēja Nīnēva – Emondāres ciemata Viedā ar savu stingro un nevaldāmo dabu, kā arī nosvērtais un klusais Lans – ar maģiskām spējām apveltīto sieviešu Aesu Sedaju Sargātājs (starp citu, ļoti atsauca atmiņā Andžeja Sapkovska radīto Geraltu). Rands Altors kā tēls ir patīkams un atbilstošs fantāzijas stāstu galvenā varoņa ierastajam tipāžam, bet nedaudz bezkrāsains. Iespējams, ka viņa attīstība vēl tikai turpināsies.
Pēc izlasīšanas prātā ir tikai viena doma – ātrāk tikt pie nākamās daļas. Pirmo grāmatu var lasīt arī kā atsevišķu daļu, jo viena kauja tiek izcīnīta, tomēr lielā cīņa vēl ir priekšā. Grāmata patiks rūdītiem fantāzijas faniem, tiem, kuriem dzīve pēc Gredzenu pavēlnieka vairs nešķiet tāda kā iepriekš, kā arī visiem, kuri vēlas izbaudīt krāšņu fantāzijas pasauli.
Lasi arī citas blogeru atsauksmes par šo grāmatu:
https://gramatas.wordpress.com/2016/07/26/pasaules-acs-roberts-dzordans/
https://asmodeus.lv/2016/06/13/pasaules-acs-by-roberts-dzordans/comment-page-1/
Fantāzījas ir ļoti forša lieta, tur bieži ir godīgāka pasaule par mūsējo.