Par futūristisko fantāzijas grāmatu sēriju “Mēness hronikas” (The Lunar Chronicles), ko latviski izdevusi “Zvaigzne ABC”, zināju jau labu laiku, bet īsti neķēros klāt, domādama, ka esmu jau pāraugusi mērķauditoriju, kas young adult žanram ir 12-17, kaut gan robežas nav iespējams novilkt, vismaz puse auditorijas ir arī pieaugušie. Autore Merisa Meijere ir atveidojusi zinātniskās fantastikas nākotnes pasauli ar kiborgiem, androīdiem, robotiem, ID čipiem, starpplanētu lidojumiem un attīstītu digitālo sabiedrību, ievijot stāstā mums tik labi zināmo klasisko pasaku variācijas un varoņu prototipus.
Pirmā grāmata “Sindera” veltīta pasakai par Pelnrušķīti. Pēc vairākiem pasaules kariem uz Zemes ir nodibinājušās sešas valstis, kas apvieno sevī dažādus reģionus. Mēness ir kolonizēts, to pārvalda bīstamā karaliene Levana, kas plāno iekarot arī Zemes valstis. Atšķirībā no zemiešiem, mēnesiešiem piemīt hipnotizējošas un prātu kontrolējošas spējas. Zemi plosa bīstama slimība, no kuras iet bojā tūkstošiem cilvēku. Pirmās grāmatas darbības vieta ir Jaunpekina – Austrumu sadraudzības galvaspilsēta, kuru pārvalda imperators. 16 gadus vecā Sindera
dzīvo kopā ar ļauno pamāti Adriju un pusmāsām Pērli un Peoniju. Meitene ir talantīga mehāniķe, taču viņa ir daļēji kiborgs, un šis statuss neļauj pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Kādu dienu pie Sinderas maskējies ierodas jaunais princis Kaito, lai lūgtu meitenei salabot savu androīdu. Drīz Sindera attopas ierauta starpgalaktisko cīņu krustugunīs, viņai nākas atklāt ilgi slēptus pagātnes noslēpumus un pieņemt lēmumus, kas uz mūžu grozīs viņas līdzšinējo dzīvi. Jā, un šajā pasakas versijā Pelnrušķīte nemaz negrib apmeklēt balli un satikt princi.
Jāsaka, ka šī grāmata bija patīkams pārsteigums un es to izrāvu pāris dienās ar lielu azartu un līdzjušanas prieku. Sen nebiju tā aizrāvusies ar kādu fantāzijas pasauli un tās varoņiem. Lai arī temats sākotnēji varētu šķiet diezgan šaubīgs (visiem zināmā Pelnrušķīte – kiborgs? Kristāla kurpītes vietā – metāla pēda?), viss tomēr iegūst savu jēgu un sižets sakārtojas loģiski un saprotami. Notikumi risinās pietiekami strauji, lai katru nākamo lappusi gribētos vienkārši aprīt, negaidot citu dienu un laiku. Liels pluss ir sižeta pavērsieni, dažus, protams, var atminēt salīdzinoši ātri, citi pietur uzmanību, jo nav skaidrs, kurš no visiem iespējamiem variantiem īstenosies. Nodevība un uzticība, draudzība un mīlestība, brīvība un atmaksa ir tikai dažas no tēmām, kas risinās darbā. Pati nākotnes sabiedrības uzbūve lielus pārsteigumus nesagādā – kā jau zinātniskās fantastikas romānā, šeit darbojas roboti – androīdi, kas veic vienkāršas ieprogrammētas darbības apkalpes, uzraudzības un pakalpojumu sfērā, kā pārvietošanās līdzekļi tiek izmantoti lidaparāti, cilvēkiem zem ādas ievietoti ID čipi, kas vienlaikus kalpo kā reģistrācijas zīmes, kredītkartes, personas datu bāzes utml.
Par varoņiem runājot, Sindera ir normāls skuķis, kura spēj salabot visādus mehānismus, pati plāno savu dzīvi un negaida nekādu sapņu princi, kas viņu izglābtu no ļaunās pamātes un nožēlojamās eksistences. Princis gan nekādas emocijas neizraisīja. Nedaudz iesmēju par tulkotājas Lauras Dreižes apgalvojumu, ka princī nav iespējams neiemīlēties. Nu varbūt 14 gadu vecumā, kad pietiek ar skropstu paplivināšanu un matu šķipsnu krišanu pār acīm. Neko citu viņš īsti nedara, dialogi no viņa puses ir tādi pliekani, vismaz šajā darbā, jācer, ka nākamajās sērijas grāmatās tas mainīsies.
Kopumā darbs ir aizraujošs, iztēles bagāts, asprātīgs, emocijas rosinošs un pēc tā izlasīšanas es ar skubu metos uz tuvāko bibliotēku raust kopā pārējās daļas –“Skārleta” (atsauksme), “Kresa” (atsauksme) un “Vintera”, jo pirmajā grāmatā stāsts ir tikai iesācies.
4 Comments