Apzinīgā izdevniecība “Prometejs” dara visu, lai paceltu latviešu fantāzijas literatūras lasītāja gaumes latiņu grandiozos augstumos, iepazīstinot mūs ar hītu grāmatu blogeru un zinātniskās fantastikas žanra mīļotāju aprindās – ar vērienīgo Elevatora sēriju un tās pirmo grāmatu “Vilna”. Ja jau pat grāmatu pārdevējas iesaka šo izlasīt, tad tam vajadzētu būt kam īpašam.
Pēc tehnoloģiskas katastrofas un pasaules kariem izdzīvojusī saujiņa cilvēces spiesta mitināties pazemes elevatorā jeb 150 stāvu mītnē, kas stiepjas dziļi pazemē, kur valda sava hierarhija, darbu sadalījums un likumi. Pats bargākais sods par pārkāpumiem ir doties ārā, virszemē, tīrīt elevatora vienīgo logu uz drūmo, pelēko un kaitīgiem toksīniem pilno ārpasauli, kas pat caur aizsargtērpu nogalina dažu minūšu laikā. Džuljeta ir jauna mehāniķe, kurai tiek piedāvāts stāties izbijušā policijas šerifa vietā. Arī šerifs ir ticis izsūtīts uz tīrīšanu, saprotams, uz neatgriešanos. Sākot pildīt jaunos darba pienākumus, Džuljeta atrod sava priekšgājēja pierakstus par pētījumiem, kas liek apšaubīt esošās sistēmas jēgu un mudina uzdot jautājumus, uz kuriem zināt atbildes kļūst dzīvībai bīstami. Ja nu pasaule ir pavisam citāda, nekā viņiem tiek stāstīts? Kas no zināmā un pastāvošā ir meli un kas – rūgta patiesība?
Jau līdz ar grāmatas pirmajām lappusēm ir skaidrs, ka šis ir sākums patiesi episkai zinātniskās fantastikas pagrīdes sāgai, kura pārliecina ar ticamiem tēliem un detalizēti izstrādātu pasauli, kurā viss ir pietuvināts reālajai dzīvei, pārmaiņas pēc iztiekot bez maģijas, vampīriem vai burvju spējas ieguvušiem pusaudžiem. Nevienu brīdi neradās vēlme pamest lasīšanu, jo viss šķiet tik dzīvs un reāli eksistējošs, gan pati elevatora padrūmā pasaule, gan skarbā, neatlaidīgā dumpiniece Džuljeta ar saviem domubiedriem. Dažbrīd lasot šāda veida darbus, lasītājs prātā jau izveido scenāriju, kas būtībā visos distopijas žanra fantāzijas darbos ir līdzīgs – šķietamā civilizētā pasaule ir uzbūvēta uz meliem un sabiedrība tiek maldināta it kā pašu drošības dēļ, kamēr pastāvošā iekārta slepeni valda savās interesēs. Šeit tomēr ir momenti, kad lasītājs tiek pārsteigts negaidot un izplānotā sižeta virzība izkūp kā dūmi vējā, bet, protams, tas ir tikai pluss. Arī starplaikos, kad grāmata nolikta malā, par to nav iespējams nedomāt. Starp citu, arī mīlestības līnija te ir, bet tā ir ļoti savaldīga un bez šķebinošām un mulsinošām izpausmēm. No visām distopijām, kas ir lasītas līdz šim, šī pagaidām ir labākā. Nešaubīgi kļūs par klasiku. Latviski izdotas arī otrā daļa “Maiņa” un trešā daļa “Putekļi”. Tulkojuma kvalitāte gan varēja būt labāka.
Izdevniecība “Prometejs”