Laura Dreiže ir visai ražīga fantāzijas literatūras autore un man vienmēr ir interesanti, ko gan latviešu autori ir spējīgi sarakstīt manā iemīļotajā žanrā, tāpēc novembra mēnesī, kad daudzi skubina lasīt latviešu autoru darbus, ķēros pie Lauras jaunākā izdotā romāna “Tā runāja Zosu māte” lasīšanas. No citiem latviešu valodā uztapinātajiem fantāzijas literatūras darbiem šis atšķiras ar to, ka tajā uzdarbojas ķeltu un īru mitoloģiskie radījumi – ne tikai fejas, milži un ļaunīgie rudmiči, bet arī dulahani, gleištigas un senie dievi. Bet sāksim no sākuma.
Kendija Enslija ir žurnāliste ar visai neparastām dotībām, viņa spēj sazināties ar garu pasauli un tas lieti noder, lai būtu kopā ar tuvāko cilvēku uz pasaules. Bēguļojot no kārtējām nepatikšanām, Kendija nonāk visai dīvainā mazpilsētā, kur kafejnīcā iepazīstas ar viesmīli Korbinu. Arī viņam ir savs noslēpums, ko zina tikai Korbina tuvākie draugi, viņš ir pa pusei feja un tāpēc puisis ir cieši nozvērējies darīt visu, lai tiktu uzņemts feju valstībā. Kendija kļūst par liecinieci Korbina nesekmīgajam mēģinājumam iekļūt feju zemē, un drīz visa mazpilsēta tiek ierauta feju, dievu un mītisko radību savstarpējā kariņā, kuram iznākumu nav iespējams paredzēt.
Šis darbs patiks pēc fantāzijas izslāpušiem tīņiem un ir labi, ka līdzās ārvalstu fantāzijas autoru darinājumiem grāmatnīcu un bibliotēku plauktos atrodami arī latviešu autoru romāni jaunajiem lasītājiem. Tas priecē, jo atceros, kā pati bērnībā apriju vienu grāmatu pēc otras, ja tikai tā bija fantāzija un priecājos par katru jaunu grāmatu, kas lika palikt nomodā garas jo garas stundas.
Šobrīd gan laikam neesmu šī darba mērķauditorija, jo pārāk kritiski skatos uz vairākām lietām. Abi galvenie varoņi ir visai statiski un iepelēki, arī jūtu izpausmes ir māksloti piekabinātas un pārāk pēkšņas, bez reāla pamatojuma un reālas attīstības. Bet kā jau minēju, tīņiem derēs, jo drusku pabučošanās ir, ja nu kādam dikti gribas romantisku šķautni, un tik tun tā sarežģītām, apgarotām romantiskajām attiecībām nemaz nebūtu vietas. Prasītos gan pēc oriģinālākas ļaundaru pieejas, tāds modelis kā “ļaunie grib sagrābt varu pār pasauli un tas ir viņu vienīgais mērķis” ir jau mazliet apvazāts.
Bet tagad pie pozītīvā – izteikti patīkami un izteiksmīgi bija atsevišķi romāna tēli, piemēram, Korbina audžumāte Nanete, Šekspīru citējošais durvju rokturis un Zosu sieviņa, kurai gan bija atvēlēts romāna nosaukums, bet pārāk maz laika pašā romānā. Sižets tiek virzīts vajadzīgajā virzienā un ir pietiekami uzmanību saistošs, notikumi raiti seko cits citam. Fantāzijas pasaules tēlojumam daudz vietas nav atvēlēts, pamatā darbība notiek cilvēku pasaulē, taču tā mītiskā pasaule, kas tiek attēlota, ir interesanta un to gribētos papētīt dziļāk.
Ķeltu mītu pasaule pati par sevi ir ļoti aizraujoša, un šo lasot, daudzi, iespējams, atcerēsies bērnībā dzirdētās angļu pasakas par feju nolaupītiem bērniem, feju valstības mielastiem un ne tik labiem rūķiem. Lieliski ir tas, ka grāmatas beigās autore sastādījusi sarakstu ar romānā minētajiem mītiskajiem tēliem un radījumiem, tas palīdz labāk orientēties aizraujošajā īru mitoloģijas pasaulē un dod savu daļu zināšanas. Kopumā labs, izklaidējošs, humorīgs un piedzīvojumiem pilns fantāzijas romāns pusaudžiem.
Atsauksmes par iepriekšējiem Lauras Dreižes darbiem: