VISSKAISTĀKIE ZIEMASSVĒTKU DZEJOĻI – GARIE PANTI

Garie Ziemassvētku apsveikumi un novēlējumi ir domāti, lai tajos iegrimtu kā mīkstās sniega kupenās un ilgāk paturētu sevī to īpašo pārlaicīguma un dvēseliskuma noskaņu, kas valda pār visu pasauli ziemas saulgriežu laikā. Īsie Ziemassvētku dzejoļi  sakārtoti atsevišķā sadaļā “Visskaistākie Ziemassvētku dzejoļi: īsie panti”. Daudzi no dzejoļiem ir iepriekš nedzirdēti. Saraksts katru gadu tiek papildināts. Apsveikumu rindas Jaunajam gadam meklē “Jaungada dzejoļi”.

***

Ir katram gadam laimes brīdis savs –
kā katram rītam sava gaišā mala.
Mīļš cilvēks atnāk, pieliecas pie auss,
un pačukst tev par savu sapņu salu.
Vēl katram gadam ir savs svētvakars,
savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
Pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
un egles apsnigušas pilnas baltu vēdu.

/Pēteris Jurciņš/

***

Klusā un baltā naktī
Svētums vieno mūs.
Krīt sniegpārslas lido sapņi
Bet zem brīnuma spārniem,
Piepildīts laiks
Mirdz kā Ziemassvētku zvaigzne.
Balts un kluss
Šis laiks,
Balts un kluss…
Vien eņģeļu gaviles
Dzirdamas visur,
Kas vieno mūs
Zem debesīm
Un dāvā mīlestību,
Lai kā svētumu glabātu.

/S.Kubile/

***

Kluss kā vieglas rokas mājiens
Svētvakars pār zemi nāk.
Baltais miers kā zvaigžņu klājiens
Svētā mirdzā starot sāk…

Baltais miers pār dziļām sāpēm
Neredzamu gaismu auž;
Cauri likstām darba rūpēm
Dvēsle to kā glāstu jauž.

Liegā melodijā plūstot
Svētvakara zvani slīd
Un par svētu gaismu kļūstot
Baltais miers tur zvaigznēs spīd.

/A.Zaprauska/

***

Ar jums šai naktī lai notiek
Neparasts brīnums kāds,
Lai laime atnāk un paliek,
Lai vēlīgs likteņa prāts.
lai mīlestības ir gana,
Ko saņemt un citiem dot,
Un nedienas gaismas zvanā,
Lai dvēsele pārkausēt prot.
/K.Apškrūma/

***

Nāc iesim…
Un apsnigsim klusi,
lai smaržu kupenās
sapņu nakts plaukst,
ar rožu ziedlapām
debesis segsim
lai balti taureņi
apkārt mums dej.
Nāc iesim…
Un apsnigsim klusi,
lai eņģeļu spārni
dvēseli klāj,
ar gaišām domām
iedegsim sveces
lai svētīts ir
šis Adventa laiks.

/Ināra Seņkāne/

***

Lai zaļais egles sīkstums cerībām
Un sirdīm miers, ko Ziemassvētki dod.
Bet vērtības priekš dienām nākamām
Mums pašiem sūrā darbā jāatrod.
Nāk Ziemassvētki ar svētvakaru,
Kā sudraba svečturis pasaule šķiet,
Kur ticība labajam gaismojot garu
Šai naktī gan pilīs, gan būdiņās zied.
/K.Apškrūma/

***

Tā noskaņa ir netverama,
Ko decembris mums sirdī auž,
Tā plūst no cilvēkiem un namiem,
To piesnigušie meži pauž.
Tā savu roku liek uz pieres,
Kaut dienu dūrainis tik īss,
Ka blakus skopam saulesstaram
Jau vakarēnu skropstas trīs.
Tā noskaņa, ko sevī nesam,
Mums palīdz tumsu pārdzīvot
Tas ir tas netveramais brīnums,
Kas gaidīšanas laikam dots.
Kas izplaukst dvēselē ikvienā,
Kad Ziemassvētki durvis vērs,
Un lielā prieka vēsts mums zvaigznes
Pār visām gada dienām bērs.

/K.Apškrūma/

***

Mēness balts pa gaisu slīd,
Zvaigznes zaigodamas spīd.
Ziemassvētku vakars jauks,
Sniegā tīti mežs un lauks.

Miers klāj lejas, pakalnus,
Mīļā ciemā braucu es,
Zvaniņš jautri, dzidri skan
Un tik saldi, saldi man.

Viss, kas skumdinājis, gaist,
Maigas jūsmas krūtīs gaist.
Sirdi glāsta mīļums liegs,
Dvēselē plaukst laime, prieks.

/Vilis Plūdonis/

***

Līdz acīm
sniega platmales mežam,
un pūkainās villainēs
ietinies lauks,
pār kupenām kadiķi
veļas kā eži
un gaida, kad kamanās
Ziemsvētki brauks.
Vējš, čiekuru zvanus
šķindinot eglēs,
ar vāverēm runā,
kas sēkliņas grauž
un arī gaida,
lai pārslās un zvaigznēs
nakts ļaužu sirdis
un pasauli auž.

/K.Apškrūma/

***

Tik ļoti gribas gaismu saskatīt,
Kad spožas ugunis garām spīd.
To kluso gaismu, ko Ziemassvētki nes,
Kas atspīd dvēselēs.
Gaismu un mieru no debesu ārēm
Ielej man sirdī pār pārēm,
Lai tā top dziļa kā aka,
Kas sevī uzņem un uzglabā vārdus,
Ko mīlestība tai saka…
Iededz sveces savā logā vienkārši tāpat,
Varbūt gribēs kāds ar tevi šonakt parunāt…
Iededz gaismu savā sirdī, lai tā spīd.
Katram spēsi labus vārdus pasacīt…

***

Ar nokrēslu gaisma nenorimst,
Pie debesīm jauna zvaigzne dzimst.
Un uz vaiga tev laimes pārsla krīt,
Ja vien tu spēj zvaigzni ieraudzīt.

Kā pulsējot zili stari mirdz,
Tā pukstēt sāk maza bērna sirds.
Un uz vaiga tev laimes pārsla krīt
Ja vien tu spēj zvaigzni ieraudzīt

Cik dīvaina ir debess šovakar,
Ar pirkstu galiem gaismu sajust var,
Un kļūst saprotams viens noburts vārds tūlīt,
Ja vien tu spēj zvaigzni ieraudzīt.

/A.Krūklis/

***

Tālu sniedzas balti lauki,
Sniega kārtām klāti tie.
Dzirdot salto vēju plūsmu,
Sniega pārslas līdzi skrien.

Ziemas saule bāla, zema,
Vakars pāri zemei nāk.
Noliektajās eglēs smagi
Sniegi lielus vaļņus klāj.

Sniega pārslas sitas sejā,
Melnā tumsā mēness spīd.
Ziemas ceļš un takas sniegā
Ved pie mūsu namdurvīm.

/Astrīda Puķe/

***

Sveces liesmai kvēlojot logā,
Baltajās domu kupenās brist.
Pret debesīm paceltā rokā
Klusi ticības zvaigznei ļaut krist.

Balto svētku nakts brīnumam ticēt,
Sniegpārslu dejā vieglumu rast.
Sirdī gaišos mirkļus nosargāt spēt,
Prieku sev ikdienā izsaiņot prast.

Segt zem zvaigžņu pielietām debesīm
Sev uz pleciem miera lakatu siltu.
Teikt Dievam paldies par dāvanām šīm
Un sirdī mīlot krāt mirkli ik baltu.

/Valentīna Erele/

***

2018.gadā papildinātie dzejoļi

Velti dzīves vairies,

Sirdi slēgdams ciet, –

Šaubās, maldos, tumsā

Kāds tev blakus iet.

Aizas malā stājies,

Veries dziļumos, –

Stars no tālas gaismas

Apmirdz arī tos.

Sevī neieslēdzies,

Zemes krēslā laists,

Ieskaties un redzi:

Viss ir brīnum skaists.

/Valda Mora/

***

Sirds tik viegla, laimes māta,

Viss kā zilā miglā tīts –

Zeme baltām pārslām klāta,

Ataust mirdzošs sniega rīts.

Bijīgs katrā solī stājos,

Apkārt lauks, tik balts un kluss,

Bērna dienām sarunājos,

Sveicot tālos apvāršņus.

Lai tie teic, cik sniega rītu

Manam mūžam pāri slīd.

Katru dienu aizvadītu

Vēlas sirds vēl ieraudzīt!

/Augusts Brocis/

***

Nāk Baltā nakts ar maigumu un rotām,

Un ledus prizmās zvaigžņu stari lūst,

Pa baznīcām un zālēm apgaismotām

Kā šalcošs ūdens ļaužu straumes plūst.

Aiz zvana zvans dzied melodijā lēnā,

Un tūkstoš balsīs saldi elpo gaiss…

Bet man šai naktī tīkas vienam ēnā

Par Tevi domāt, Gaišais Mūžīgais.

/Jānis Ziemeļnieks/

***

Nakts ar zvaigznēm staro debess rūtīs,

Dvēslē izplēn viss, kas smags un grūts.

Un kā bērns tu dzirdi – tavās krūtīs

Atkal sirds sev miera balvas lūdz:

Tu, kas māci dzidrās tālēs sniegties,

Tu, kas mūžos mūsu ceļus liec,

Neļauj dzīvei sāpju postā liekties,

Mūžu šaubu naktī nesatriec.

Aizver krūtīs sūro sāpju rētu,

Dvēslē vieglums gaišs lai nāk un prieks,

Un pār dzīvi miers ar laimi svētu

Zaigo balts kā Ziemassvētku sniegs.

/Jānis Kalns/

***

Adventes vainags

Gausi brien ausma gainīgā,

Pārstaigā nolaistiem plakstiem.

Ieliksim svecīti vainagā

Baltu starp skujiņu rakstiem.

Tumsa un aukstums rokrokā nāk

Kā naidnieki, slēgušies rindās.

Aizdegsim svecīti vainagā

Vilku mēneša trimdā.

Priecas vēsts slapstās kā vainīgā,

Taustās pa nomaļus takām.

Iedegsim svecīti vainagā,

Stāsimies blakām!

/Broņislava Martuževa/

***

Ziemassvētku gaisma

Atveriet, atveriet sirdis,

Atveriet gaismai gan.

Visu svētnamu zvani

Lielajam brīnumam skan.

Noglāsta katru sētu,

Svētību taciņām dod.

Katram savs zvaigznes stariņš

Šonakt ir jāatrod.

Jānes kā cerību svece,

Kuru vējš nenopūš.

Bagāts garā un stiprs

Lai elpo cilvēka mūžs.

/Marta Bārbale/

***

Šonakt savas durvis neaizver,
Ielaid debess atspīdumu telpā.
Šonakt atnāks eņģel’s kluss
Sasildīties tavā siltā elpā,

Sasildīties tavā ticībā.

Varbūt viņš tev vēsti atkārtos,
Kuras skaistums dziesmās skan un zvana,
Un, tev blakus stāvot, zīmi dos
Svētās stundas jaunai atnākšanai,

Sildīdamies tavā ticībā.

Tad varbūt viņš pats par gaismu kļūs,
Saplūzdams ar gaismu debess telpā,
Kad tā nosalušie spārni būs
Sasiluši tavā siltā elpā,

Sasiluši tavā ticībā.

Šonakt savas durvis neaizver.

/Valda Mora/

***

Kaut kur aiz meža trauc:

Varbūt, ka svētku naktī

Kāds ceļnieks mājup brauc.

Caur dārziem aizmigušiem,

Ko mīkstas pārslas sedz,

Aiz logiem aizsnigušiem

Kāds gaišas sveces dedz.

Balts ceļš caur tumsu lokās,

Un tālē zvaigznes māj –

Kāds siltas, mīļas rokas

Pār zemi svētot klāj.

/Valda Mora/

***

SVĒTĀ NAKTS

Jau torņos zvani svētvakaru junda.

Rimst dienas troksnis, klāt ir lielā stunda,

Kad mīlestība dzimst.

Kāds dīvains mirdzums apklāj seju rievas,

Ko rūpes arušas un bargās dzīves nievas.

Viss ienaids rimst.

Plaukst debess logos zvaigžņu puķes zvīļas,

Tās zemi uzlūko kā mātes acis mīļas,

Miers visu sedz.

Un ļaužu lūpas senu dziesmu raisa

Par ticību, kam vietu sirdī taisa.

Un gaismu dedz.

Pat tos, kam sen nekā vairs nebij svēta,

Šī dziesma, bērnu dienās izauklētā,

Uz augšu ceļ.

No tālas pagātnes uz nākamību baigu

Tie bijībā vērš domu pilno vaigu

Un spēku smeļ.

Nakts visusvētā, lielā miera junda,

Nu atkal situsi ir tava klusā stunda,

Kad Mīlestība dzimst.

/Rūta Skujiņa/

***

Vizuļo istabās puzuri kārti.

Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,

Celiņi slaucīti, atcelti vārti:

Rakstītās kamanās Ziemsvētki brauc.

Nomirgo kumeļiem sudraba groži,

Zvaniņiem skanot, kamanas stāj;

Eglītēm iedegas svecītes spoži,

Ziemsvētku vecītis draudzīgi māj.

Atveras gaidītie dāvanu maisi,

Bērniem līksmi pukstēt sāk sirds:

Pilna ar prieku top zeme un gaisi,

Ziemsvētku zvaigzne pār pasauli mirdz.

/N.Kalniņš/

***

No septītajām debesīm uz leju

Ar mīlestību pilnas pārslas krīt.

Nāk Ziemassvētki pa šo debess eju,

Šo pasauli ik gadu apraudzīt.

Ar pilnu maisu dāvanām par plecu,

Ar zvanu skaņām egļu zariņos,

Nāk Ziemassvētki pa šo ceļu veco,

Un bērnus lasa kopā bariņos.

Un visa pasaule ir atkal kopā,

Kad Ziemassvētku koris mīļi dzied,

Kad sveces augstu paceltas tur rokās,

Kad it neviens vairs negrib projām iet.

/Guntars Račs/

***

Jau cauri tumši zaļo egļu zariem
Slīd mākon’s, laukus zilā krēslā tīdams,
Un dārzus apvij baltu pārslu stariem,
Ar vēsmas rokām liegi noglāstīdams.

Dreb šur tur uguns mājā vientulīgā,
Suns ierejas un atkal apklust viņā.
Un tad kā dziesma neredzamā stīgā
Sāk zvani skanēt kalna baznīciņā.

Kāds atver vārtus. Maigas ēnas lokās,
Grimst mīksti soļi sniega kāpās platās.
Nāk māmiņa ar puisēnu pie rokas
Un gaišām acīm dziļā naktī skatās.

Tik balts un kluss… Tie gaidot aiztur elpu…
Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakars
Un, siltām rokām skaudams zemes telpu,
Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars…

/Valda Mora/

***

Mirdz laukos sniegs tik balts un neaizskarams,
Ka nolaisties tik reta pārsla drīkst:
Kā šūpojams kas būtu, maigi skarams,
Un gaisos, liekas, eņģ’ļu spārni švīkst.

Kā sapnī brīnišķīgā slīdu lēnām:

Man apkārt baznīcas no zemes aug,

Tām cauri izeju zem velvju ēnām,

Jo dārgāko vēl acis neieraug’.

Tur mēmais stingums vēl un krusta baigums,

Kas dziļā noskumšanā galvu liec;

Es meklēju, kur Kristus dzīvais maigums,

Kur brīnums top un izplaukst svētais zieds.

Kas tumsā paliks, zvanus neizdzirdēs

Šai vakarā, kad nāc Tu gaišs un liegs?

Nāc, sveces aizdedzini, aizdedz sirdis,

Tu svētais bērns, Tu dievišķīgais prieks!

/Austra Dāle/

***

Zaļš egles zars uz balti klāta galda

Par mīlestības mūžīgumu pauž,

Un visā telpā ceļas smarža salda.

Šķiet, tava dzīvā roka mani glauž,

Gars saskanīgi maigas ainas auž,

Kāds miers un klusums! Ne vairs vārdu saku,

Tik redzu: staro zaļais egles zars

Un paver mūžību kā dziļu aku, –

Uz balta galda zaļais egles zars.

/Zinaīda Lazda/

***

Ziemassvētki ir cilvēku iekšējās gaismas svētki. Mēs gaidām mirdzumu no iekšienes! No sevis, no tā, kas sevī. Un, kad uzmirdzēs raķešu gaisma un laukumos – egles, pasaules mirdzums televizorā žilbinās acis, tad ziniet un apzinieties, ka tie ir tikai mazi ārēji atspīdumi no tās nebeidzami milzīgās gaismas, kas mūsos jau ir, mūsos pašos no sākumu sākumiem.

/Imants Ziedonis/

***

Ieskaties… kā mēnesgaismā sasmaidās zvaigznes,
kā vientuļā naktī sniegotie klajumi mirdz.
Ieklausies… kā meža gariņš sniega vizuļus sijā,
kā debesu dzīlēs mūžīgi dun Tava sirds.

Pasmaidi… par pasaules priekiem un niekiem
par blēdīgām acīm, kas zibina pusnakts sejā.
Mana pasaule… tā atveras Tevī,
Tu esi tas, ko Ziemsvētkos lūdz mana sirds.

/Māra Bitāne/

***

Gaismas gariņi dejo
visos istabas kaktos.
Gaisma tev noglāsta seju
Ziemsvētku naktī.

Tevi ar labu vārdu
tālās sarunās piemin.
Klusi no zvaigžņotā āra
ienāk neredzams ciemiņš.

Svecītes rāmi liesmo.
Kāds tev noglāsta vaigu.
Šonakt pie tevis nāk viesos
visas pasaules maigums.

/Amanda Aizpuriete/

***

Nevēlos pamosties, garām slīd sapnis,
Sniegpārslām līdzi baltajā sniegā.
Sapnis par tevi, kopā ar tevi,
Pēc kuras sirds mana ilgojas, sauc.

Nevēlos pamosties, pazaudēt sapni,
Sniegpārslām līdzi uz lūpām kas kūst.
Sapnis par tevi, kopā ar tevi,
Kura man nozīmē tik ļoti daudz.

Nevēlos pamosties, nevēlos aizmigt,
Sniegpārslu virpulī ieraugot tevi.
Sapni par tevi, kopā ar tevi,
Kupenās baltās dejot kas sauc.

Nevēlos pamosties, palikt vēl sapnī,
Baltajā vīzijā sniegpārslām līdzi.
Sapnī par tevi, kopā ar tevi,
Kaut man kupenās jāpazūd būs.
/Egils Dambis/

***

Baltiem vārdiem baltā pasaulē,

Baltiem sapņiem savā sirdī vietu sameklē,

Neļauj tumsai ceļam pāri krist,

Ja pār melnu upi jāiet brist.

Tālu augšā saule gaismu krāj,

Balti sniegi rudens pelnus klāj un neapklāj,

Tad, kad naktīs zvaigznes zemē krīt,

Paņem vienu sirdi sasildīt.

/Armīns Ronis/

***

Noslēp skumjas aiz eņģeļa spārna,
Kurš pār zemi sniegpārslas klāj,
Ļauj, lai straujais negaisa ritums
Baltajā putenī virpuļot stāj.

Atstāj pagātnē zibeņu blāzmas,
Melnos mākoņus saulstaros kar,
Lai kā svecīte eglītes zarā
Tava dvēsele atmirdzēt var.

Jautriem soļiem pār augstajiem kalniem
Svētku rūķītis ciemoties nāk,
Prieku, laimi un cerības gaišas
Zemei un debesīm dāvināt sāk.

Iemirdzas zilā debesu sega,
Spožas zvaigznes tur iededzis kāds,
Mēness gaismā vizuļo pļavas,
Paliek krustcelēs nepateikts vārds…

Klusēsim skaļāk, lai dvēseles runā,
Šajos svētkos tik daudz tām ko teikt,
Sniegotās rožlapas uzziedēs rūtīs,
Ziemsvētku brīnums nāks pasauli sveikt!

/A.Līcīte/

***

Pasaulīt mīļā, samīļo mani,
Apskauj ar baltiem eņģeļa spārniem.
Dievišķo gaismu pārlej pār mani,
Lai beidzot sirdī iestātos miers.

Pasaulīt mīļā, samīļo sevi,
Apskauj ar baltiem eņģeļa spārniem.
Dievišķo gaismu pārlej pār sevi,
Lai tevī pašā iestātos miers.

Pasaulīt mīļā, samīļo katru,
Apskauj ar baltiem eņģeļa spārniem.
Dievišķo gaismu pārlej pār visiem,
Kuriem savā zemē nav miers.

Pasaulīt mīļā, samīļo mani,
Spēku dod gaismu pasaulē nest.
Pacel uz baltiem eņģeļa spārniem,
Dievišķo svētību pār visiem lej.
/Egils Dambis/

***

Smaržīga egles skuja
Duras Latvijas delnā –
Ziemassvētki.

Mirdzošais kamanu ceļš,
Atvērtas dievnamu durvis –
Ziemassvētki.

Tāla lauku sēta,
Maza guntiņa logos –
Ziemassvētki.

Kūpoša zirņu bļoda
Un maza lūgšanu grāmata –
Ziemassvētki.

Cimdu pāris ar auseklīti,
Un vēlējums: „Esiet laimīgi!” –
Ziemassvētki.

/M.Briede/

***

Šai svētā naktī zem’ un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas –
Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.

Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot;
Šī nakts liek aizmirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīļot, visu piedot.

Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.

/Valda Mora/

***

Ko tu vairies no sirdēstu saimes!
Visas sāpes reiz beidzas un klīst.
Nav neviena, kas nepazīst laimes,
Nav neviena, kas mūžīgi nīst.

Tas, kas pasaulei dzīvību devis,
Šinī naktī no mūžības cēls,
Zvaigžņu apmirdzēts, atnāks pie tevis
Tevi mīlēt kā Cilvēka dēls.

/Jānis Ziemeļnieks/

***

Kad zemi apmirdz Ziemassvētku zvaigznes,
Lai mūsu sirdīs iemājo balts prieks,
Lai vēji visas bēdas projām aiznes
Un pats sev nejūties kā parādnieks.

Lai mūžam staro Ziemassvētku zvaigznes
Un zemei pāri baltu mieru lej,
Ar klusinātu dziesmu gaismu atnes
Un visās sirdīs mīlestību sēj.

/J.Tabūne/

***

Ar labiem vārdiem
Ziemassvētki nāk,
lai aizgainītu sāpju stundu rūgtu,
lai dzīvot varētu mēs savādāk,
un vairāk debess svētības sev gūtu.
Ar gaišām domām
Ziemassvētki nāk,
lai tumsas kupenas mēs izbrist spētu,
lai saprastu – vien labestība māk
ar sauli sirdi piestarot un sētu.
/Kornēlija Apškrūma/

***

Kad svece deg un iztek kūstot,
balts eņģelis stāv blakus lūdzot –
par baltu dienu saules logā,
par baltu sniegu debess lokā,
par baltu dvēseli un mieru,
par baltu pasauli un Tevi.
Kad svece deg un iztek kūstot,
balts eņģelis Tev līdzās lūdzās
par baltu pasauli un dienu.
par Dieva bērniņu ikvienu…

/I.Tora/

***

Svētvakarā

Un, izbriduši ikdienības tumsu,
ar savu gaismu Ziemassvētki nāk,
lai mēs, kas ceram, ilgojam un skumstam,
kā bērni iemirdzamies brīnumā,

kā bērni paļaujamies svētai rokai, –
tā zinās palīdzēt un mierināt,
mēs ticam – kaut kas Augstāks mūžus loka
un  katram mums ir sargeņģelis klāt.

Līst sirdī siltais prieks no sveču liesmām,
no mīļiem vizuļiem, kas egļu zaros blāv,
un debesss zvaigžņotā un Klusā nakts kā dziesmā
pār zemi grēcīgo stāv nomodā…

/Lija Brīdaka/

***

Svētā vēstnese

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts:
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemas svētku nakts!

No tāles šurp pa mēmiem ledus kloniem,
Pa sniega lauku klusi nāca Tā,
Un pāri Tai ar zvaigžņu milijoniem
Kā ziedošs koks bij debess mirdzošā.

/ Jānis Ziemeļnieks/

***

Ir pietrūcis viens mirklis mūžības
Šai vakarā, kad zvaigznes sarunājas
Un atvadoties baltās vērpetēs
Mēs katrs alkstam Laimes savās mājās.
No egles zaļuma un skuju rūgtās elpas
Uz jauno gadu labo nesot līdz,
Vēl paņemam no vecā gada šalkām
Pa siltai liesmai, kurā sildās sirds.

/A.Spura/

***

Šis vakars smaržīgais un vakarvēsmas lēnās,
Pār kokiem vakarblāzmas atspīdums,
Un baltie baloži, kas staigā zilās ēnās ,
Un Svētvakara miera vēstījums…
Viss, viss tas kautri sirdij glaužas klātu,
Un, liekas, mīļi raugās acīs kāds…
Kā senā jaunība ar baltu rozi mātu
Un avots mirdzētu, kas nav vēl sabradāts.
(V.Mežaraups)

***

Ziemsvētki

Gaiss caurspīdīgs, ledains, lāsteku stabules garas.
Ceļas garaiņu stabi. Kāds skurstenis kūpina pīpi.
Kā Ziemsvētku apsveikumkartē snieg – biezi un slīpi
Pār Vecrīgas jumtiem un torņiem no zaļīgsna vara.

Tik gaiši kā pasakā, varam vienīgi noģist,
Ko izsapņo namiņi zemie, kad aizķep sīciņās rūtis.
Un devīgi ziema ber sniegu, tev saberot krūtīs
Manas Ziemsvētku zvaigznes, kad krēslībā iedegas logi.

/Dagnija Dreika/

***

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet-
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas nāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

***

Mana zvaigzne

Zvaigznes mirgo un skatās uz mani

Šai dziļā un vientuļā naktī. –

Ko gan, sirds, tu jūti un zvani

Līdzi zvaigzņu meldijas taktī?

Vēji aizšūpo ilgas un nakti

Uz spārniem rītausma paņem.

Ko gan, sirds, tu jūti, kad viena

Tik daudz gaismas no debesīm saņem?

Ņemu dienu pie rokas un skatos,

Viena zvaigzne vēl mirgojot māj…

Ko gan, sirds, tu jūti un mani,

Mana zvaigzne kad blakus man stāj?

***

Man līdzi piparkūku smarža,

Pa kluso, tukšo ielu nāk,

Es apstājos tik gaiši snieg

Un baznīcā jau zvanīt sāk.

Aiz katra loga egles zara,

Līkst maza piparkūku sirds

Spīd mūsu sirdīm debess zvaigznes

Bet piparkūkām sveces mirdz.

/I.Zandere/

***

Ir atkal laiks,
kad sveces ienāk mājā-
ar Adventi tā pirmā, otrā, trešā,ceturtā
Klāt atkal laiks,
kad sveces aizsāk runāt
un klusā pazemībā
tavās acīs lūkojas.
Ir atkal laiks,
kad gaidām Ziemassvētkus,
to svēto brīnumu,
ko dziļi izjūt sirds
un prāts.
Klāt atkal laiks,
kad līdz ar sveču ziediem
plaukst mūsu dvēselēs
gaišs svētlaimības prieks.

/Vēsma Kokle-Līviņa/

***

Visādas vēstules pienāk

izņemot vienīgās.

Un taisni tāpēc šai ziemā

tik maz ir priecīgu krāsu.

Vienīgi dažbrīd ledus

pārvelkas peļķēm pāri pilsētā,

Kurā plūst medus

un sarkani kaviāri.

Patiesībā gan minēto labumu

šeit nemaz nav,

Un kādreiz svinētie svētki

izgaist no atmiņas jau.

Patiesībā ir savādāk,

nekā stāstu es jums.

Bet tā jau ir cita runa –

mūžīgais noslēpums.

/Māris Melgalvs/

***

Ko uzdāvināt Ziemassvētku laikā,

Kad katrs vēlamies par bērnu kļūt,

Kad visu pārvērtību brīnums staigā,

No eglēm siltā sveču gaisma plūst?

Zūd ikdienības pavēlošā vara,

Un piparkūku saldais rūgtums kūst,

Un aiztrauc izrakstītas kamanas mums garām

Un atgādina tieši to, kā trūkst…

Kā pietrūkst mums kopš agrām, mīļām dienām,

Kas lejup mīkstām, baltām pārslām plok?

Snieg klusā nakts un iespēj visu vienot,

Šo sirdsmieru – par dāvanu ņem to…

/Lija Brīdaka/

***

Ir Ziemassvētku laiks,

kad ļaujamies

pārdomām klusām,

ja ir kas nepateikts,

to varam pasacīt tagad,

ja ir kāds aizvainots,

to varam samīļot tagad,

ja ir kas nepiedots,

to varam piedot jau tagad,

lai sirds kā svētnīca

dievišķi skaista ir

atvērta Mīlestībai.

/Ināra Seņkāne/

***

Šis mirklis brīnumains –

Tas debess zilgmē

Jaunas zvaigznes dedz,

Lai acis redzīgākas tiek

Un ceļu tālāk redz.

Šis laiks ir brīnišķīgu

Pārsteigumu pilns,

Un piepildās pat tas,

Kas neiespējams šķiet,

Ja tikai dvēseli

Jūs Gaismai atverat.

Šai laikā eņģeļi

Ar dziesmām debess āri

Pieskandina,

un katrā sirdī

Spožu Mīlestības liesmu

Iededzina.

/Inta Nagla/

***

***

Tā liekas – visas bēdas
Šīs pārslas atņemt spēs:
Šķiet ceļā puteņainā
Vēl satiksimies mēs.

Ir atkal Ziemassvētki:
Kur esi šovakar?
Aiz tuksnešiem un tundrām
Sirds just  vai svētkus var?

Es pieminu kā bijis,
Sens gaišums acīs spīd.
Tā liekas – Tava roka
Vēl man pār matiem slīd.

Ir atkal Ziemassvētki.
Aiz rūtīm klusi snieg.
Es ceļos – es jau eju
Ir sniegos jāiestieg.

Austrumu zvaigznes debesīs laiks,
Bērnišķā prieka, dāvanu laiks.
Balto kupenu, eglīšu laiks,
Ģimeņu kopā sanākšanas laiks.

Visu gadu gaidītais laiks,
Nereti ikdienā piemirstais laiks,
Piedošanas, mīlestības, svētības laiks,
Garīgās tuvības, draudzības laiks.
Laiks…
/Egils Dambis/

Ziemassvētku prieks arī tev nav liegts
Pat ja vientuļš, pat ja viens tu
Ja vien jūti tu, ja vien dzirdi tu, kā skan
Ziemassvētku zvani, Ziemassvētku zvani tev un man

Lai tie atmirdz katrā sirdī, katrā dvēselē
Un kā balta sniega pārslas atnes mieru pasaulei
Atver vārtus, atver durvis, atver sirdi man
Ziemassvētki nāk kā burvis, ticība kā puķe plaukst.

***

***

Ziemassvētku vakars atkal zemi sedz
Miera enģels zvaigznes debes samtā dedz
Svētsvinīgas jūtas atkal sirdī līst
Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst

Draugs,vai tavā sirdī pieks ir šovakar,
Jeb vai dziļas skumjas dvēseles stīgas skar?
Vai pēc laimes velti tvīka tava sirds
Un tev tagad acīs asaru pērles mirds

Ziemassvētku vakars atkal zemi klāj
Svētā enģeļu sardze,lūk, ap tevi stāj!
Ļauj lai dieva tuvums tavu sirdi skar,
Un tu gūsi laimi, laimi šovakar.

***

Kur sagaidīšu Ziemassvētkus? Mājās.

Ar savējiem. Kā vienmēr, klusi.

Cik labi, ka ir savējie un savas mājas!

Ar savu zemi, savu dzimto pusi,

Un svētā klusībā, lai lūdzam Dievu:

Ļauj dzīvot mūsu zemei tā, kā klājas,

Liec, lai ir mazāk neauglīgu nievu,

Lai esam un lai jūtamies kā mājās.

/J.Osmanis/

***

Klāt Ziemassvētki…

Sirds lūdz

Pēc kaut kā skaista,

Un domas skrien

Kā baltas dūjas debesīs.

Mēs katrs ceram,

Ka šajā svētā naktī,

Nāks Sargeņģelis

un Laimi atnesīs.

/Brigita Debeļska/

***

Kāds neredzami noskūpsta uz vaiga
Kāds viegli plaukstu Tev uz pleca liek, –
Tas klusas nakts un Ziemassvētku maigums,
Tas sengaidītais mīlestības prieks

Kas ieradies kā ciemiņš, ilgi gaidīts,
No zvaigžņu tālēm visas rūpes dzēst,
lai labus vārdus, domas tālāk raidām,
Lai katru silda debess līksmā vēsts!
/K. Apškrūma/

***

ZIEMASSVĒTKU GAISMA

Atkal Ziemassvētkus vēsta

Torņos zvani dimdošie,

Klusu prieku sirdīs dēsta

Acu skati mirdzošie.

Klusais Mīlestības glāsts

Visu piedot aicina.

Sniega baltos palagos

Dabas āres klusi snauž,

Un kā citkārt Ziemassvētkos

Gaisma tumsā ceļu lauž.

/A.Cīrulis/

***

Sniegpārsla krita, izkusa, kusa,
Kā skūpsts, kā rasas lāse uz lūpām.
Kā asara dzidra, kā netverams sapnis,
Kuru es mīlot sūtīju tev.

Sniegpārsla krita, iekrita matos,
Kā dimants, kā slīpēta briljanta dzirksts,
Kā dūjas spalva, kā netverams sapnis,
Kuru es mīlot sūtīju tev.

Sniegpārsla krita, izkusa sirdī,
Kā maiguma glāsts, kā vēja čuksts,
Kā pieskāriens viegls dvēselei tavai,
Kuru es mīlot sūtīju tev.

Es neesmu burvis, varbūt tev likās,
Sniegpārslā mīlestību aizsūtot tev.
Visu, ko spēju, varēju, devu,
Jo tevis noburts biju es pats.
/Egils Dambis/

***

Es vēlētos vienkārši gaismu,
Gaismu tev aizsūtīt,
kas šodien pār sniega laukiem
No zilām debesīm krīt.
Tev vēlos zīlītes dziesmu,
Dziesmu tev aizsūtīt.
Un viltīgo saules skūpstu,
Kas sudraba lāstekā spīd.
Es vēlos, lai pavasari
Tie mācētu sagaidīt…
/Kornēlija Apškrūma/

***

Lai mums visiem gaišām domām piepildīts Ziemassvētku gaidīšanas laiks!