Jūlijam piestāv grāmatas par sauli, ceļojumiem un cilvēcisko attiecību kaislībām. Un kur vēl labāk visas šīs lietas sastopas, ja ne karstasinīgajā saules kveldētajā Āfrikā.
Skandalozā žurnālista Lato Lapsas ceļojumu grāmatas līdz šim nebiju lasījusi, un, tā kā man ir vēlme dzīvē aizceļot uz Āfrikas ziemeļdaļu, tad izvēle krita par labu darbam “Deviņas Āfrikas”, lai labāk iepazītu šo versmaino kontinentu. Brīdinu, ka pēc izlasīšanas lasītājam, visticamāk, sabruks visi līdzšinējie saulrietā grimstošo savannu ainavām līdzīgie sapņi par Āfriku. Un pavisam nopietni pavaicājiet sev, vai jūs tiešām gribat iepazīt to Āfriku, kādu to ir redzējis Lato Lapsa? Vai jūs gribat redzēt vardarbību, netīrību un nabadzību tādā pakāpē, par kādu pat ļaunākajos murgos un nežēlīgākajās filmās nav nācies pieredzēt? Vai jums nav iebildumu kopā ar autoru putekļainā autobusā kratīties pa lauku ceļiem uz džungļiem meklēt mežoņu ciltis, kas vēl saglabājušās Āfrikas nostūros, ieraudzīt kā vietējie skalo zeltu smagos darba apstākļos, apmeklēt medību platības, kur izlutuši bagātnieciņi, samaksājuši veselu bagātību, tiek pievesti pie žogos turētiem zvēriem, lai tos nošautu trofeju vārdā? Vai vēlaties uzzināt par cilvēces vēsturē lielākajiem genocīdiem, kad miljons cilvēku Ruandā un Ugandā, bet 4 miljoni Kongo tiek noslepkavoti bez ANO iejaukšanās? Laipni lūdzu tumsas sirdī – Āfrikā!
Ne jau tikai sliktais un negatīvais ir tas, ko meklē Lato. Viņš raugās tālāk aiz glancētiem tūristu bukletiem, aiz ekskursantu grupu maršrutiem, aiz mūsu vārgajiem priekšstatiem par šo zemi. Viņš meklē patieso Āfriku, okšķerē cēloņus visam, kas notiek sabiedrībā, viņa skatupunktā ir gan turīgie, gan nabadzīgie, dzīves piesmietie un likteņa veiksminieki. Šī grāmata ir viens no labākajiem ceļojuma aprakstiem, ko esmu lasījusi. Ir citi latviešu autori, kas ir mēģinājuši izklāstīt piedzīvoto šajā kontinentā, piemēram, Pēteris Strubergs, bet tie ir bērna šļupsti, salīdzinot ar Lato vērienīgajām ekskursanta gaitām un atklājumiem. Noteikti lasiet, pat ja jums nav tuva ceļojumu literatūra, jo, būdams ar analītisku prātu apveltīts žurnālists, Lato Lapsa sniedz pamatīgu ieskatu katras apceļotās zemes sabiedrībā, ikdienā, tradīcijās, rituālos un attīstībā, dodot veselu lērumu jaunu zināšanu. Lieliska, uzskatus satricinoša grāmata.
Tev gan ir iekšas – šitādā karstumā vēl par Āfriku lasīt! 😀 Pēc tam, kad izlasīju grāmatu par pilsoņkariem Āfrikā, man arīdzan galīgi nav vēlmes apmeklēt šo kontinentu, lai gan tur ir daudz skaistu un foršu vietu.