Laiku pa laikam saistībā ar blogošanu par grāmatām pavīd komentāri, ka blogeri nerakstot negatīvas atsauksmes, respektīvi, pārsvarā visas izlasītās grāmatas tiek cildinātas un ieteiktas kā labas esam vai vismaz aprakstītas neitrāli. Jāsaka, ka tam ir visai loģiski iemesli, piemēram, 1) blogeris zina savu literāro gaumi un attiecīgi piemeklē atbilstoša satura grāmatas, 2) ja arī izdodas uzrauties uz nelāga lasāmgabala, laika ir tik, cik ir, un lielākoties to nav vēlmes tērēt negatīvas kritikas izteikšanai, 3) blogeri rakstīšanai izmanto savu brīvo laiku, tas nav nekāds maizes darbs un tāpēc attiecīgi raksta to, par ko paši vēlas un kas varētu kalpot kā ieteikums citiem.
Šad un tad gadās pa izteikti kritiskai atsauksmei, piemēram, bloga „Vilkamidzenis” autores atsauksme norauj jumtu, jo ir pēdējā laika labākais grāmatas iztirzājums, kas vienlīdz lielā apmērā spēj izraisīt smieklu krampjus un šausmināšanos par trulumu un diletantismu, kas sāk ieņemt pārāk lielu vietu literatūras pasaulē. Viedokļu dažādība ir apsveicama, ja kritika ir pamatota un loģiska, jo lasītājs jebkurā gadījumā beigās pats var izvēlēties, ko lasīt un kam tērēt savu laiku.
Šoreiz par Tammara Webber new adult romānu “Easy”, ko izvēlējos lasīt, lai, iespējams, atkal sajustu labas romantiskās literatūras valdzinājumu, ar varoņiem, kuri spētu atrast vietu manā lasītājas sirdī un prātā. Vismaz es tā cerēju.
Stāsts ir par studenti Žaklīnu, kura, sekojot savam puisim, sāk mācības koledžā specialitātē, kura viņai nav īpaši tuva. Draugs, izrādās, nav īpaši uzticams un attiecības pajūk, līdz ar to tagad meitenei jākuļas pašai koledžā, kuru viņa pati nemaz nav gribējusi, bez lielākās daļas draugu, kas, protams, ar viņu vairs nerunā, jo viņa pārstājusi satikties ar stilīgāko koledžas čali. Pēc divu nedēļu raudāšanas, mācību kavēšanas un sevis žēlošanas labākā draudzene izvelk Žaklīnu no kopmītnēm uz ballīti, lai viņa izmestu no prāta puiša zaudējumu un savāktos. Situācija saasinās brīdī, kad Žaklīna dodas prom, jo autostāvvietā viņai uzmācas kursabiedrs Baks un mēģina izvarot. Uzrodas Žaklīnai nepazīstams, mistisks glābējs, kurš ir pietiekami trenēts, lai sadotu uzbrucējam un pietiekami smalkjūtīgs, lai aizvestu meiteni mājās drošībā. Kā izrādās, pievilcīgais svešinieks mācās tajā pašā koledžā, kur Žaklīna, pie tam vēl viņiem ir kopīgas ekonomikas stundas, līdz ar to ikviena satikšanās ar svešo puisi vārdā Lūkass liek meitenei atminēties nepatīkamo starpgadījumu, ko viņa izvēlējusies noklusēt, lai neapkaunotu sevi un neradītu problēmas kursabiedriem par nelikumīgu ballīti (???). Taču problēmas turpinās, jo potenciālais izvarotājs joprojām ir uz brīvām kājām.
Principā grāmatas sižets ir ļoti vērtīgs, jo runā par tēmu, kuru nedrīkst noklusēt un par kuru būtu jārunā skolās, ģimenēs, mātēm ar meitām un tēviem ar dēliem. Pievēršoties izvarošanas tēmai, autore ataino klasisko situāciju, kad meitene izvēlas noklusēt izvarošanas mēģinājumu, un parāda sekas, ko šī bezdarbība izraisa – atkārtotus izvarošanas mēģinājumus, izvarotāja iedomāto pārspēku, sabiedrības spiedienu un stereotipiskos aizbildinājumus, kas cietušai meitenei parasti rada bailes no nosodījuma – citu uzskati, ka “viņa pati ir vainīga, jo staigāja īsos svārkos, tātad izprovocēja” utml. Izvarošanai nevar būt nekādi attaisnojumi. Jaunām meitenēm, kurām lielākoties pusaudžu gados jau tā ir visai zems pašvērtējums, ir grūti runāt par šīm lietām, it sevišķi tāpēc, ka par to uzzina visi apkārtējie, taču visas sabiedrības interesēs ir panākt, ka upuri runā par nodarījumiem, galvenokārt tādēļ, lai novērstu turpmākus noziegumus un maksimāli sniegtu psiholoģisku atbalstu šādas vardarbības upuriem.
Goodreads atsauksmēs daudzi pārmet, ka autore izveidojusi vāju galvenās varones tēlu, kura klusē par vardarbību pret sevi un nemetas aktīvā cīniņā par sieviešu tiesībām un cieņas aizskaršanu, kaut gan ir acīmredzams, ka tā ir darīts ar nodomu, jo tieši ar šādu varoni identificētos līdzīga vecuma meitenes. Nav jēgas rakstīt par supersievieti 18 gadu vecumā, kura jau no sākuma nešauboties vienmēr pieņem pareizos lēmumus, jo dzīvē pieredze nāk ar gadiem.
Runājot par romāna saturisko izpildījumu, abu galveno varoņu – Žaklīnas un Lūkasa jūtu ķīmija īsti nespēj pārliecināt. Varbūt tas atkarīgs no lasītāju vecuma, jo, spriežot pēc Goodreads, ir tādas, kas pēc grāmatas izlasīšanas eiforijā spiedz un neprātīgi sajūsminās par Lūkasa tetovējumiem, tumšajiem pusgarajiem matiem, greizo smaidu un superīgo, iejūtīgo raksturu, un to, ka viņš ir mākslinieks, ekonomikas maģistrs, kafijas bāra viesmīlis, brīvprātīgais sieviešu pašaizsardzības treniņu instruktors, un jā, viņam ir arī mocis, kā arī bērnības trauma, kas liek glābt vientuļas sievietes. Kā astotais pasaules brīnums šķiet fakts, ka tādam vietējam supervaronim nav meitenes. Un, protams, viņš nepīpē, nedzer, nespēlē azartspēles un vispār nemaz neeksistē, ha! Līdz ar to atkal nonākam pie jaunu meiteņu grāmatu “lāsta” – tiek padots superlielisks varonis, kurš kļūst par etalonu sapnim par puisi un uzliek briesmīgu slogu tiem jaunajiem vīriešiem, kuri nespēj līdzināties iedomātajam ideālam. Bet tas jau ir cits stāsts.
Apšaubāmi šķita arī tas, ka Žaklīna īpaši necentās iepazīt Lūkasa raksturu vai intereses, viņai, šķiet, pietika ar vienu skatienu uz viņa tetovējumiem un muskuļotajām rokām, lai ikvienā satikšanās reizē spētu domāt tikai par nokļūšanu gultā un to arī iespējami bieži īstenotu, katrā ziņā biežāk nekā elementāru iepazīšanās sākumu un viens otra interešu izzināšanu. Iespējams, tas ir tikai vēl viens pierādījums tam, ka pameņģēšanās aprakstiem mūsdienās ir baigais noiets, kā jebkurām lētām izklaidēm vienmēr un visos laikos. Pārfrāzējot teicienu, ka seno romiešu tautu savulaik interesēja maize un izklaides, tad šodienas sabiedrību – diētas un sekss. Nu vai kaut kā tamlīdzīgi.
Grāmatā iztirzātās sabiedrībai svarīgās tēmas dēļ es to ieteiktu lasīšanai, bet citu iemeslu ieteikšanai nevaru atrast.
Saite uz Goodreads: https://www.goodreads.com/book/show/16056408-easy
Vai! Par šo bija lasītas labas atsauksmes jau pirms gadiem, bet vēl nebiju tikusi līdz pašas grāmatas lasīšanai. Ja vajag negatīvās atsauksmes, nesen uzrakstīju, kā metu laukā no sava lasītāja grāmatas, kas neuzrunā un tieši kas šajās grāmatās nepatīk. Vispār man nešķiet, ka ir tikai pozitīvas atsauksmes. Kritiskas atsauksmes ir daudziem blogeriem.
Žēl, ka tev negāja pie sirds, bet ko padarīsi 🙂 Par to kritisko atsauksmju trūkumu – jā, ir žēl sava laika, lai gari rakstītu par mēsliem un kāpēc tieši tie ir mēsli (pietiek jau, ka tika tērēts laiks uz lasīšanu). Un arī es pati ne vienmēr ticu negatīvām atsauksmēm, dažreiz jāpārliecinās pašai. Protams, pastāv arī problēma, ka dažreiz to pozitīvo vērtējumu mazliet pievelk uz augšu vai nu emociju uzplūdā vai jaušā/nejaušā vēlmē atlīdzināt izdevējam par iešķiebto grāmatu.
Vispār grāmatu novērtēšana ir baigi subjektīvā lieta, bieži vien tas notiek tieši emociju uzplūdā, kā jau Tu minēji, un daudz kas ir atkarīgs no paša lasītāja rakstura un īpatnībām. Gadās arī tā, ka grāmata, kas lasīta pusaudžu gados, šķiet lieliska, bet ja to lasa vecākos gados, tad var sanākt tieši pretēji. Ja grāmata kaut ko labu dod vismaz vienam lasītājam, tad jau mērķis ir sasniegts, pat ja pārējiem tā šķistu pēdējais štrunts. Es gan nedomāju, ka blogeri vērtē pozitīvāk, tāpēc, ka dabūjuši grāmatu no izdevējiem. Daudz te spēlē tas, ka lasītāji zina savu gaumi un parasti tādā veidā iegūst tieši tā žanra grāmatas, kuras paši grib lasīt.