Visi mēs esam cilvēki ar savām ambīcijām un vēlmēm, katrs meklējam savu komforta līmeni un savu ceļu uz patiesu laimes sajūtu un dzīves piepildījumu. Un bieži vien šajā ceļā mūs pavada citi cilvēki – tos, kurus saucam par saviem draugiem.
Draudzības īstā vērtība slēpjas ne tikai kopīgās sarunās un labi pavadītos laika brīžos, bet gan sajūtā, ka uz pasaules ir cilvēki, kuri tev palīdzēs vienmēr un būs atbalsts brīžos, kad jāatgūst pārliecība par sevi un jānoturas dzīves pozitīvo sajūtu virsotnē.
Draudzībā došanas priekam būtu jāiet roku rokā ar emocionālo pacilātību, ko sniedz kopābūšanas mirkļi un atklātas sarunas par visu, kas mums ir svarīgs. Un pats apbrīnojamākais ir tas, ka īsts draugs vienā personā var būt skolotājs, psihologs, stila eksperts, ģimenes loceklis, uzticības persona, humorists, filozofs un vēl tik daudz kas cits.
Mēdz teikt, ka draugus mēs izvēlamies paši atšķirībā no ģimenes un kaimiņiem. Nezinu gan, vai tā ir, jo šķiet, ka draugus mums atsūta liktenis un mūsu pašu apzinātā izvēle šeit spēlē ļoti nelielu lomu. Vai gan mēs varam apzināti un tikai ar prātu noteikt, kuri cilvēki būs mūsu tuvākie draugi?
Jo bieži vien tā sajūta par draudzību noformulējas kaut kur dziļi iekšienē, nesekojot prāta diktētām formulām, bet gan ļaujoties sirdsbalsij un tādai netveramai iekšējai sajūtai, ka tieši te, šajā dzīvē, tieši šīs attiecības ir vērtība.
Bet draudzība arī prasa sevis veidošanu par labāku cilvēku, prasa pieņemt citādus viedokļus, liek apgūt mācības, nedomāt tikai par sevi, bet atcerēties, ka draudzība tāpat kā jebkuras attiecības ir jākopj un tai jāveltī laiks, rūpes un domas.
Draugus mums atsūta Dievs, bet tikai mūsu pašu rokās ir draudzībā ielikt savu sirdi un padarīt to tik īpašu, ka dzīve iegūst jaunus apgriezienus un pat citādu virzību.
Draugi ir tie īpašie cilvēki, uz kuriem paļauties, ka viņi mūs sapratīs un bez vārda runas pieņems pat tad, ja mēs paši sevi reizēm nespējam saprast un pieņemt. Viņi mūs sapurinās, pateiks acīs patiesību, neliekuļos, audzinās mūs par labākiem cilvēkiem, līdz mēs vairs nevēlēsimies būt kāds cits, bet gan mēs paši ar visām labajām un sliktajām īpašībām – aušīgi, krietni, reizēm vieglprātīgi un dzīves steigas pārņemti, brīžiem apjukuši savās izvēlēs, interesanti, veiksmīgi, laimīgi un sajūsmas pilni.
Būt par draugu kādam un pašam iegūt draugus nekad nav apzināta izvēle. Jo runa ir par sirds sajūtām. Ja mēs varētu izvēlēties, iespējams, mēs pasūtītu sev draugu ar izcilām rakstura īpašībām, gandrīz nevainojamu, labi situētu un tādu, ar kuru vienmēr ir jautri un izklaidējoši. Taču tā nav un labi ka tā.
Jo savus tuvos cilvēkus mēs izvēlamies ar sirdi, lai viņi sniegtu to, kas mums visvairāk ir vajadzīgs, pat ja mēs paši to neapjaušam.
Samīļosim savus draugus vēl biežāk! 🙂
05.03.2017.
1 Comment