Garīgās un filozofiskās literatūras pārpilnība veikalu grāmatu plauktos šķiet nebeidzama, taču viens no spēcīgākajiem un iedvesmojošākajiem darbiem šajā lauciņā ir turku autores Elifas Šafakas romāns „Četrdesmit vārtu uz mīlestību”, kas vēsta par mīlestības likumiem un dzīves kopsakarībām. Šī ir grāmata grāmatā, stāsts stāstā.
Četrdesmit gadus vecā mājsaimniece Ella vada savas dienas, rūpējoties par māju, vīru un trim bērniem, tomēr dzīvē kaut kā pietrūkst, lai gan Ella nemūžam neatzītos, ka jūtas nelaimīga. Lai dažādotu ikdienu un pievērstos kaut kam citam, izņemot mājas soli, Ella uzņemas darbu kādā izdevniecībā. Viņas uzdevums ir izlasīt nezināma autora darbu par slaveno 12.gadsimta persiešu dzejnieku Rūmī un viņa biedru un draugu Tabrīzas Šamsu. Jo vairāk Ella iedziļinās 12.gadsimta vēstījumā, vienkāršu ļaužu dvēselēs un smalkajās attiecību formās starp Rūmī un Šamsu, jo vairāk saprot, ka lasītais ir attiecināms arī uz viņu.
Abi romāna stāsti plūstoši savijas viens otrā, vienubrīd mēs iepazīstam dzīves pelēcības nogurdināto Ellu, viņas grūtības rast kopīgu valodu ar ģimeni un filozofisko vēstuļu saraksti ar romāna autoru Azīzu, viņas ceļu uz drosmi, pašapziņu un patiesu mīlestību, kas turpmāk caurstrāvos ikvienu Ellas dzīves mirkli. Un tad mēs nonākam 12.gadsimtā, laikā, kad tautu reliģiskie kari ir ikdienišķa parādība, kad lepna greznība mijas ar visdrausmīgāko nabadzību un reliģisko uzskatu atšķirības ir pietiekams iemesls vērtēt cilvēkus zemāk vai pat nogalināt (īstenībā šo visu uzskaitot, rādās, ka 12.gadsimts maz atšķiras no mūsdienām). Persiešu ticībzinis, augtsdzimušais Rūmī ir visu godāts un cienīts vīrs, tomēr dziļi sirdī viņā mājo ilgas pēc Liktens sūtīta biedra, kurš spētu aizpildīt Rūmī dvēselē mītošo tukšumu. Un tad Rūmī sastop Tabrīzas Šamsu, vientulīgu klejojošu dervīšu, sūfiju, ceļotāju, kuram nepieder nekas vairāk par apmetni un četrdesmit mīlestības likumiem, kurus viņš ir apguvis un pēc kuriem dzīvo pats un cenšas nodot šo gudrību citiem.
Un te sākas stāsts par to, kā Rūmī tapa par dzejnieku, kura vārsmas cilvēki lasa arī mūsdienās. Šamss kļūst par Rūmī skolotāju, tuvāko dvēseles biedru, draugu un uzticības personu. Abi kopā viņi risina sarunas par Dievu, cilvēkiem un mīlestības likumiem. Šamss izaicina Rūmī pārkāpt cilvēku radītos aizspriedumus, satricina Rūmī pieņēmumus un līdzšinējās iegūtās mācības, iemāca novērtēt cilvēkus, raugoties uz pasauli ar Mīlestības acīm. Viņu dvēseļu saderība un ciešā saikne vienam ar otru iemanto daudz nelabvēļu, skauģu un pārpratumu pilnu attieksmi. Vairākas nodaļas grāmatā ir no Rūmī un Šamsam tuvu cilvēku skatupunkta – lasītājs iepazīst vietējā dzērāja, priekameitas, kārtības sarga, īsteni ticīgā un pat slepkavas stāstu. Un caur šiem stāstiem lasītājs iepazīst tā laika tikumus, vērtības un vienkāršo ļaužu dzīves uztveri, kam pamatā bieži vien ir pašu piedzīvotās pārestības, nevis ceļa meklējumi pie Dieva un mīlestības.
Visi stāsti savā starpā ir saistīti un visus lielākā vai mazākā mērā ietekmē četrdesmit mīlestības likumi. Un te es domāju ne tikai romānā risinātos stāstus, bet arī tos dzīvesstāstus, kurus piedzīvojam mēs paši. Īstai, patiesi labai grāmatai ir jāliek lasītājam iepazīt pašam sevi. Un ar šo grāmatu tas viennozīmīgi tā ir, jo arvien vairāk iedziļinoties sūfiju vērtībās un mācībās, lasot pretējus viedokļus, ko pauž cilvēki, kas neuzskata, ka mīlestība un padevīgums ir vērtīgākas par fizisku spēku un brutalitāti, mēs katrs varam ielūkoties savā dvēselē un palūkot, kas vēl darāms, lai justos pilnvērtīgi un laimīgi šajā pasaulē.
Visas grāmatas atziņas un visus mīlestības likumus nav iespējams izvērtēt tikai pēc vienas izlasīšanas reizes. Par katru no likumiem varētu uzrakstīt atsevišķu pārdomu eseju, lai kaut nedaudz iedziļinātos domu vēstījumā. Citēšu tikai vienu mīlestības likumu, jo visa grāmata ir vērtība pati par sevi – himna īstai, patiesai, pilnīgai mīlestībai, kas nekādā gadījumā nav reducējama līdz parastai fiziskai tuvībai. Tā ir himna Mīlestībai ar lielo burtu, Mīlestībai, kas pārveido mūs iekšēji un ārēji, kas spēj mūs pacelt vēl nebijušos augstumos, un arī nolaist viszemākajos un tumšākajos savas dvēseles nostūros, par kuru eksistenci mums līdz šim pat nav bijis ne jausmas. Mīlestība, kas vārda tiešā nozīmē izmaina mūs pašus, līdz ar to pārveidodama arī visu apkārtējo pasauli, mūsu domāšanu un attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem. Mīlestība, kas parāda, ka viss īstenībā ir mūsu pašu rokās. Viss, izņemot Likteni.
Viens no Mīlestības likumiem:
Ir viegli mīlēt Dievu, kas ir visupilnīgs un nekļūdīgs. Daudz grūtāk ir mīlēt cilvēkus sev līdzās ar to nepilnībām un trūkumiem. Atceries – pilnīgi iepazīt var tikai to, ko mīli! Bez mīlestības nav viedības. Tikmēr, kamēr vēl neesam iemācījušies mīlēt Dieva radību, mēs nespējam ne īsti mīlēt, ne iepazīt Dievu.