Blogā sen nav bijis pārdomām veltīts ieraksts un ne jau tāpēc, ka ikdienu neizraibinātu dažnedažādas domas, bet drīzāk gan iemesli ir vairāki – dažas no tām tiek piefiksētas papīra dienasgrāmatā, ne virtuālajā, citas uzrodas un tikpat aši aizzib nezināmās tālēs uz neatgriešanos. Taču reizēm rodas tādi brīži kā šis, kad pirkstu galos kņud dzirksteļojošs nemiers un prātā vērpjas teikumi, kas prasītin prasās tapt pierakstīti, izteikti un nodoti tālāk. Varētu teikt, ka “Valkīras dienasgrāmata” arī ir dienasgrāmata pēc savas būtības – sākotnēji radusies kā izlasīto grāmatu aprakstu vieta, kur pārcēlu savus ierakstus no Word dokumentiem, nu tā ir izaugusi arī par ceļojumu, fotogrāfiju, dažādu atradumu, filmu, pārdomu un pieredzes izklāstīšanas vietu. Un tomēr tā patur arī sava vārda funkcijas un reizēm kalpo kā virtuāla dienasgrāmata, vienlaikus publiska un personiska – vieta, kur pierakstīt daļu no savas dvēseles atspulgiem.
Šī vakara pārdomas ir par mājām, Visumu un pasaules izjūtu. Varētu šķist, ka šīs lietas nav īsti sakombinējamas, jo runa ir par dažādiem mērogiem. Un tomēr… Ir mirkļi, kad šķiet, ka visu pasauli un lietu būtību var ieraudzīt pat pašās mazākajās dabas norisēs un cilvēku attiecību uzplaiksnījumos.
Manas mājas ieskauj meži, lauki un zvaigznes. Nav šoseju, satiksmes trokšņu, nav apgrūtinoši tuvu kaimiņu. Naktīs izejot laukā mājas pagalmā nekas netraucē uzreiz ielūkoties Visuma dzīlēs. Un tas īpašais klusums, kas šķietami plūst no zvaigznēm, no pašas Visuma būtības, no mežu tumsības, kad kopā ar nakti tie vīd pie pamales. Pasaules klusums – dziļš, pirmatnējs, bezgalīgs, tāds, bez kura es vairs nevarētu. Un rodas tā Visuma tuvuma sajūta, nekad baisa un vientuļa, bet vienmēr silta, mierpilna un ieskaujoša. Pēc skaļās un mūždien steidzīgās mūsdienu pasaules nav labākas vietas par mājām, kur pasmelties mazu daļu no pasaules pastāvīguma un zvaigžņotās debess nemainīgās harmonijas, kur minēt, kādus noslēpumus glabā Dieva pasaule un uz mirkli aizmirst pasaules steigu, nemierus, kņadu, trokšņus. Ļauties dabas skaņām – griezes griešanai, kas atskan no miglā grimstošām pļavām augustā, cikāžu sisināšanai pie mājas stūra, un vientuļas automašīnas rūkoņai, kad tā aizbrauc pa attālo ceļu un pazūd tumsā, tikai pastiprinot klusuma un miera izjūtu.
Vienalga, ziemā vai vasarā vērojot naksnīgās debesis, rodas sajūta, ka mana māja ir nieka smilšu graudiņš visā plašajā Visumā, vienlaikus sīksīka un neaptverami liela un esmu tajā visā iekšā, daļa no esamības, kura aptver visu, pat to, ko nav iespējams saskatīt. Nakts tumsība – tik melna kā Ziedoņa melnā pasaka, kurā ir tik tumšs, ka vai acī dur. Un tieši tad ir tik patīkami katru vakaru redzēt attālo kaimiņu logos gaismu, kā omulīgu un siltu aci mirdzam melnās pasakas tumsnējā sejā. Cita gaisma ir virs galvas riņķojošie satelīti un vienmēr klātesošās zvaigznes, kuras, iespējams, vairs neeksistē, bet to gaisma turpina dzīvot. Un arī mana māja ar savu gaismu ir daļa no Visuma. Un es pati. Un tā ir mierpilna sajūta. Kā atgriezties pie sākotnējā, atpakaļ pie sen zināmā, bet aizmirstā.
Noskaņu mūzika: Il Divo and Celine Dion “I believe in you”