Pateicoties izdevniecības “Prometejs” uzaicinājumam, tiku pie lieliskas iespējas trīs nedēļas ātrāk pirms izdošanas latviešu valodā iepazīties ar fantāzijas žanra darbu – Leva Grosmana romānu “Burvji”. Apzināti nelasīju atsauksmes un nemeklēju nekādu informāciju par grāmatu, lai novērtētu lasīto pēc savām izjūtām, neiespaidojoties no citu viedokļiem.
Septiņpadsmit gadus vecais Kventins Koldvoters tikko pabeidzis vidusskolu un gatavojas kopā ar draugiem iestāties koledžā. Viņi ir jauni, brīvi un bezrūpīgi, skolas izcilnieki, kuriem ir visas iespējas mācīties jebkurā augstskolā, tomēr Kventins nejūtas laimīgs. Viņa slēptākās alkas ir nokļūt burvju pasaulē, aizbēgt no vienmuļās ikdienas un pelēkās pasaules. Jau no bērnības Kventins ir iemīļojis Kristofera Plovera grāmatu sēriju par četriem britu bērniem, kuri nokļūst burvestību un maģisku radību pilnā pasaulē Filorijā, un no visas sirds alkst, kaut eksistētu maģija, kas vienīgā spētu piepildīt viņa dzīvi ar jēgu. Diena, kurā Kventinam paredzēts kārtot iestājeksāmenus Prinstonas universitātei, neparastu apstākļu sakritības dēļ beidzas pavisam citādāk. Kventins nonāk burvju skolā Breikbilā ar pavisam “vienkāršu” izvēli – mācīties maģijas prasmes vai atgriezties ikdienas dzīvē, it kā nekas nebūtu bijis. Ņemot vērā Kventina vēlmi, atbilde ir acīmredzama, taču, vai maģijas pasaule tiešām atrisinās visas Kventina problēmas? Vai dzīve starp burvjiem maz atšķirsies no skarbās dzīves starp parastiem cilvēkiem? Un varbūt labāk, ja dažas vēlmes nemaz nepiepildītos?
Bija jādomā praktiski. Viņš negribēja iestāties burvestību vakarskolā, ja varēja cerēt uz burvju Hārvardu.
Jāsaka, ka reti kura grāmata manī ir izraisījusi tik duālas emocijas. Pirmkārt, pati pirmā daļa, kur Kventins uzsāk bezdievīgi grūtas mācības burvju skolā Breikbilā, ir nedaudz vienmuļa un šķiet, ka sižets nekur neved. Tomēr sākums tikai sagatavo visu nākamajam posmam, kas seko pēc skolas pabeigšanas, un tas ir daudz saistošāks un aizraujošāks, bet par to nedaudz vēlāk. Brekbila izrādās reti netīkama burvju skola, kurā neatradu nekā vilinoša. Principā tā ir tipiska amerikāņu augstkola ar saviem grupējumiem, visāda kaluma skolotājiem, jauniešu uzdzīvi no mācībām brīvajos brīžos, tikai ar to atšķirību, ka ir atlasīti visspējīgājie studenti, tomēr ar to vien nepietiek, mācības tāpat prasa ārkārtīgi daudz spēka, laika un pacietības, jo burvestības nav tikai pamāšana ar pirkstu, tās prasa senvalodu zināšanas, tūkstošiem dažādu faktoru pārzināšanu, garu formulu mācīšanos no galvas. Neizpaliek alkohols, narkotikas un sekss, bet tas nav pārāk traucējoši, jo atbilst tai videi, ko vēlējies atainot autors. Pārsteidzošā kārtā studenti gandrīz vai tiek pamudināti lietot alkoholu neizmērāmos kvantumos, kaut gan, ja tā padomā, skolas vadība acīmredzot ir nonākusi pie slēdziena, ka kaut kas ir nepieciešams, lai noņemtu spriedzi, ko rada nemitīgā zinību kalšana, un labāk, lai hormonu pārņemtie pusaudži ķeras pie kakla pudelei nevis viens otram.
Autors prasmīgi risina lieliskas un aktuālas tēmas – ko darīt jaunietim ar savu dzīvi, ja viņš pats to nesaprot un ja vecāki nav pārāk ieinteresēti viņa gaitās, kā izdzīvot skolas vidē, kā iegūt un saglabāt draugus, mīlestību? Skaidrs, ka daudzi (un ne jau tikai jaunieši) labprāt vēlētos nokļūt burvju pasaulē, pārvaldīt maģiju, dzīvot aizraujošu dzīvi, kurā viss ir perfekti un viss notiek kā pa diedziņu, kur līdzīgās devās ir piedzīvojumi, briesmas, bagātība, mīlestība un varonība un viss beidzas labi un skaisti. Piešķirot burvju spēku bariņam pusaudžu, kuri būtībā no dzīves vēl neko nejēdz, kur nu vēl no burvestību pasaules, ir interesanti no malas vērot, cik precīzi autors izvērš jauniešu piedzīvoto gan attiecībās vienam ar otru, gan ar maģijas spēku.
Viņa izskatījās kā stjuarte savienotajā reisā uz elli.
Pamazām Kventinam rodas atskārsme, ka burvju zinību apgūšana ir tālu no viņa izsapņotā. Pēc apmācību posma Kventins atkal nonāk izvēles priekšā līdzīgi kā jebkurš skolu beidzis parastās pasaules jaunietis – ko nu? Kādu brīdi pavaļājies bohēmā, Kventins tiek pie iespējas beidzot piepildīt savu bērnības sapni – nokļūt Filorijā. Interesantākā un pati aizraujošākā grāmatas daļa man sākās tieši šeit. Bariņš pusaudžu ar naivām fantāzijām un mugursomām plecos naski dodas uz burvju pasauli ar mērķi saņemt kādu uzdevumu, palīdzēt burvju pasaules iemītniekiem (lai kas tie izrādītos) un beigās kļūt par karalienēm un karaļiem. Jā, tas izklausās tieši tik naivi, kā uzrakstīts. Un tad brīdī, kad bariņam tiešām izdodas nokļūt Filorijā, sāk rasties pamatots jautājums – kuru nogalinās un kurš beigās izdzīvos, jo fantāzijas pasaule nebūt nav viesmīlīga un visiem nāksies sastapties ar prātam neiedomājamo.
Ārpasaules burvju ekosistēmā trūka līdzsvara – te bija pārāk daudz burvju un pārāk maz briesmoņu.
Mani aizrāva tieši šī psiholoģiskā maģijas izmantošanas puse, kas vijas cauri grāmatai. Ir zināmi kaudzēm stāstu, kuros varoņi nonāk fantāzijas zemēs un pēc nelielām grūtībām visi ir sveiki un veseli, pienācīgi apbalvoti un laimīgi, taču šeit Grosmans skarbi parāda, kā ir tad, ja burvju pasaule nenes cerēto, ja tā iemieso ļaunākos murgus, padarot dievinātos tēlus par briesmoņiem, un atņem visdārgāko – bērnības sapņus par tālo, skaisto burvju zemi un iemet pasaulē, kurā darbojas tie paši nežēlīgie likumi, kas cilvēku pasaulē.
Stāsti par Kventina iemīļoto Filoriju ik pa laikam caurvij grāmatu, sniedzot iespēju iepazīt Filoriju divējādi – tā, kā to redz Plovera grāmatu sērijas lasītājs un kā to īstenībā piedzīvo Kventins. Tas sniedz vielu pārdomām – par maģijas labo un ļauno pusi, par bēgšanu no ikdienas, par laimi, ko vienmēr meklējam kaut kur citur, par nožēlu. Un pats noslēgums – tas bija lielisks. Varbūt beigu beigās viss ir tā, kā tam jābūt.
Fantāzijas žanra mīļotājiem šis darbs būs kā svaiga gaisa malks un ieguls plauktiņā pie citām oriģinālām, atmiņā paliekošām grāmatām, bet noteikti iesaku arī tiem, kas ikdienā fantāziju nelasa, jo te caur fantāzijas prizmu ir skartas jauniešiem aktuālas lietas – pieaugšanas problēmas, savas vietas meklējumi dzīvē, un arī sarunvaloda ir raksturīga jauniešiem. Tomēr šī noteikti nav bērniem domāta literatūra, tam tā dažviet ir par skarbu. To var dāvināt jauniešiem un lasīt pieaugušie – gan tie, kuri netic burvestībām, gan tie, kuri dziļi sirdī paši gribētu nokļūt kādā fantāzijas pasaulē. Varbūt ir vērts ticēt, ja nu…
Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
4 Comments