Tas gan notiek reti, bet gadās, ka ar cerībām iesākta grāmata nespēj saistīt interesi un pēc dažām izlasītām lappusēm paliek guļam plauktā. Domāju, ka galu galā tas nav nekas traģisks, jo grāmatu ir tūkstošiem, bet laika – tik, cik ir, un tas javelta tai lasāmvielai, kas patīk, bez sirdsapziņas pārmetumiem pametot darbus, kuri šķiet garlaicīgi, netīkami, nepiemēroti attiecīgajam vecumam utml. Šobrīd man prātā nāk pieci darbi, kuri tikuši pamesti neizlasīti.
Stendāls „Sarkanais un melnais” – pasen atpakaļ klasikas slāpēs ķēros pie Stendāla, bet vai nu mans prāts vēl bija jauns un nespēja panest tādu rakstības stilu vai arī vienkārši Stendāls nav mans autors. Ārkārtīgi kaitināja tas, ka galvenais varonis ir tāds nožēlojams radījums, kuru ik pa laikam kāds piekauj vai apvaino, līdz ar to netīkams šķita gan viņš, gan tā laika sabiedrības apraksti.
Elizabeth Gaskell „North and South” – BBC miniseriāls pēc šī darba motīviem man ārkārtīgi patika (apraksts šeit), taču romāna lasīšana izvērtās ļoti mokoša un lēna, kaut parasti iemīļotās ekranizācijas un tām atbilstošie romāni ir vienlīdz lieliski, varbūt katrs savā veidā, bet tomēr.
Šarlote Linka „Vētru laiks”- Linkas psiholoģiskie trilleri man ļoti iet pie sirds, un vasaras skurbumā gribēju iepriecināt sevi ar Zvaigzne ABC izdoto jaunāko Linkas triloģijas pirmo grāmatu – dzimtas sāgu, taču lasot nepameta sajūta, ka abi galvenie romāna tēli – egoistiskā, straujā Felicija un ciniskais avantūrists Alekss Lombards ir pārāk līdzīgi “Vējiem līdzi” varoņiem, turklāt aprakstītas tās pašas situācijas, kas slavas apvītajā Mičelas darbā – karš, saimes izjukšana, galvenās varones apmātība ar vīrieti (Ešlija Vilksa variants), bet precības ar citu (Reta Batlera variants). vārdu sakot, nav vēlmes lasīt otrreiz uzsildītu “Vējiem līdzi”.
M.Petrosjana „Nams, kurā” – dzirdētās pozitīvās atsauksmes lika man iegādāties šo grāmatu, taču laikam biju gaidījusi ko citādāku – tēli šķita pārāk dīvaini, nesimpātiski, lai izraisītu līdzpārdzīvojumu, vide – drūma un nemīlīga, kopskats – neizprotams un pelēcīgs.
R.S. Šarma „Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari” – vēlmē uzpucēt dzīves sajūtu un paraudzīties uz apkārtnotiekošo ar filozofisku skatījumu (lasi – ar pašpalīdzības grāmatu salasījušos cilvēka kaitinoši vizzinīgo skatienu) 🙂 pavisam nesen paņēmu palasīt savulaik populāro “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”, bet grūti pūšot, liku malā, jo teorija ir tāda pati kā neskaitāmās citās n-tajās pašpalīdzības grāmatās, ar kurām pilnas grāmatnīcas. Un nepārliecina arī autora skatījuma pasniegšanas veids – pārāk teatrāls un uzmanību nepiesaistošs. Ja tā ir pirmā lasītā šāda veida grāmata – var gadīties, ka aiziet, bet ne manā gadījumā.
Un kuras grāmatas Tev nav izdevies pabeigt?
Es zinu to šausmīgo sajūtu, kad grāmata ir ļoti neinteresenta, bet saproti, ka būtu jāizlasa. Vismaz tādēļ, ka solīji draudzenei – pusi no draudzenes ieteiktajām grāmatām es nemaz neatveru vai arī nevaru izlasīt līdz galam, vai arī moku mēnesi kā notika ar “Nepabeigto skūpstu”.
Jau kādu gadu plauktā ar grāmatzīmi stāv neizlasīta ” Prāvesta Glika audžu meita”. Šī grāmata liekas daudz interesantāka nekā “Hercogs un kursas meitene”, kuru izlasīju līdz galam. Es jau pat vairs neatceros, kāpēc apstājos jau uz beigu pusi. Vēsturiskas grāmatas ir mana vājība tik pat ļoti cik zinātniski fantastiskās(kas ir divas nesavienojamas lietas). Tieši vakar biju lasījusi par Katrīnu Petrovnu un viņas vīru un tas liek domāt, ka drīz tomēr sākšu un pabeigšu.
Tad vēl neesmu izlasījusi līdz galam ” Annu no “Zaļajiem jumtiem””, kas šķietami ir klasika. Gan jau, kad nolemšu atsākt, vispār sākšu no paša sākuma.
Tad vēl bija trīs nepabeigtas grāmatas par otro pasaules karu, bet grāmatu īpašniecei savajadzējās grāmatas un tā arī palika, kaut gan lasīju ar lielu aizrautību.
Tagad jau sāku svārstīties, vai ir vērts sākt lasīt “Mūku, kurš nozaga Ferrari”. Kaut kad četrus gadus atpakaļ uzdāvināja un tā arī stāv kaut kur pie grāmatām par augiem.
Atvainojos, par kļūmi. 😀
Nevis “Mūks, kurš nozaga Ferrari”, bet gan ” Mūks, kurš pārdeva Ferrari”. Pamanīju tikai tagad.
Anna no zaļajiem jumtiem ir lasīta – principā valoda ir raita, nevajadzētu būt problēmu ar izlasīšanu. bet protams, katram lasītājam gaumes un vēlmes atšķiras, iespējams, jaunākos gados Montgomerijas darbi spēj sajūsmināt vairāk, kad tikko pats sāc iepazīt pasauli.
Par mūku – uzdāvini kādam 🙂 ja jau tik ilgi stāv plauktā, tad diez vai lasīsi, es ik palaikam uztaisu revīziju grāmatplauktā un visu, ko otrreiz nepārlasīšu, vispār nelasīšu vai kam nav īpašas vērtības manās acīs, atdodu projām, lai ir miers un atbrīvots plaukts.
“Āķis 22”. Netiku tālāk par pāris nodaļām. Tā garlaikojos, ka lasot domāju par viskautko citu, galīgi nefilmējot, ko izlasīju. Pirms pāris gadiem gan uzzināju, ka šī grāmata ir starp top grāmatām, kas netiek pabeigtas. Kas mani nedaudz mierināja. Jo šī bija viena no pirmajām, ko pametu.
“Konsuela”. Tik neizturama, ka pat nav smieklīgi. Un man bija tikai 20, kad to mēģināju lasīt. Ik pa laikam domāju, ka jāpamēģina vēlreiz, humora pēc.
Pēdējā, ko padevos un pametu, bija “Nudge”. It kā interesanta tēma par to, kā cilvēkus var ievirzīt dzīvot labāk, veselīgāk vai vēlamāk, dodot nelielu grūdienu pareizajā virzienā, bet man reāli kaitināja, ka tiek uzcepta grāmata (turklāt divatā), kas ir galīga haltūra tādā ziņā, ka ir pilnīgi kā tāds universitātes kursadarbs – “tā, visu atkārtojam vismaz 5 reizes, mainot frāzējumu, jo pasniedzējs teica – 40 lapas, tātad 40 lapas”. Štrunts par saturu. To mierīgi varētu izklāstīt saturīgāk un 3x īsāk, un visi būtu laimīgi. Padevos pusē.
O, interesanti, būs jāpameklē, kāds tas nepabeigto grāmatu tops izskatās.
Ja atmiņa neviļ, pirms kāda gada uzdūros tam vienā no latviešu blogiem
lai kāda būtu grāmata (parasti) cenšos izlasīt līdz galam kaut vai tāpēc, lai varētu/spētu dot viszemāko vērtējumu
Gadās, ja grāmata nav bieza, arī izlasu līdz galam, pat ja nepatīk, jo reizēm interesē beigas un interesē paskatīties, vai tad tiešām arī pie beigām labāk nepaliks. Tā man bija ar kalnā kāpēja Jura Ulmaņa dienasgrāmatu “Mana kalnu atklāsmes grāmata”.
ir bijušas grāmatas, kur viena puse ĻOTI labi un otra puse pilnīgi pretēji
Man ir grūti atstāt nelasītas grāmatas. Parasti vismaz ātrā tempā pa diagonāli izbraucu cauri. Vienu gan pat tā nespēju pievārēt un tā bija “Raganu atklājums” (lasīju angliski, pirms vēl iznāca LV). Neizsakāmi garlaikoja stieptais sižets un vīna degustācijas.