Ar šo grāmatu es atklāju sev Hulio Kortāsaru – Latīņamerikas literatūras dižgaru, fantastiskā reālisma pārstāvi, kurš, iespējams, varētu kļūt par vienu no maniem iecienītākajiem autoriem. Krājumu “Citas debesis” veido 14 stāsti, kuros izzūd robežas starp realitāti un fantāziju. Ikvienā stāstā, kurā šķietami risinās ikdienišķi, parasti notikumi (piemēram, brauciens autobusā, nakšņošana viesnīcā, koncerta apmeklējums vai sastrēgums pirms iebraukšanas lielpilsētā) vienlaikus ir jūtama kāda nianse, kāds stāsta pavērsiens, kas, raugoties no līdz šim zināmās realitātes skatupunkta, ir absolūti nepareizs, neatbilstošs īstenībai, neizprotams un ne no šīs pasaules, un tieši šis savdabīgums, šī ārēji nemanāmā, bet mirklīgā pieskaršanās kaut kam attālam un tomēr tik tuvam un vilinošam ir Kortāsara stāstu pamatakmens.
Lasot Kortasāru es uzreiz iedomājos Salvadora Dalī mākslas darbus – pārsteidzoša idejiska līdzība, jo abu radītajā ir kaut kas ikdienības apņemta cilvēka iedomātajai īstenībai neatbilstošs, viņu pašu ieraudzīta, apjūsmota fantāzijas caurausta realitāte, kurai mēs tomēr padevīgi sekojam, kā alkdami pēc kaut kā neparasta un pretēja visnotaļ paredzamajai dzīvei.
Katrs stāsts slēpj sevī mazu atslēgu uz tās pasaules daļu, kur ielūkojas vien ar īpašu izdomas spēju apdvestie un tie, kuri spēj raudzīties tālāk par saviem laikabiedriem, augstāk fantāzijas debesīs – jā, līdzīgi kā Kortāsars to nodēvējis – citās debesīs. Visus stāstus nepārstāstīšu, citi bija saistošāki, citi mazāk, bet kopumā ikviens no tiem sagādāja mazāku vai lielāku pēcsajūtu. Īpaši intriģējoši ir tas, ka Kortāsars iesaista stāsta pilnīgā pabeigšanā arī pašu lasītāju, kuram ir jāizdomā beigas atkarībā no saviem pieņēmumiem, sava izdomas lidojuma, jāizloba noslēgums no autora pasniegtajiem notikumiem, varoņu domām, sajūtām un rīcības. Un ne velti Kortāsars ir viens no Latīņamerikas literatūras fantastiskā reālisma meistariem.
Apsēstā māja – par brāli un māsu, kuri vientulīgi mitinās lielā mājā, līdz kādu dienu vienā nama daļā saklausa aizdomīgus trokšņus, to mājas daļu aizbarikādē un turpina dzīvot. Taču trokšņi nepārstāj izplatīties. Visekstrēmāk šo mazliet mistisko stāstu lasīt tumšā vakarā, kad mājās neviena cita nav, un ārā puteņo vai rudens vējš šalko kokos.
Autobuss – par negaidīti satraucošu braucienu autobusā, viens no maniem iecienītākajiem krājuma stāstiem.
Menādas – par koncerta apmeklētāju, kurš koncerta laikā piedzīvo satraukuma pilnus brīžus. Ekspresīvs, suģestējošs stāsts.
Aksolotls – absolūti paņemošs stāsts par cilvēku, kurš ik dienu iet uz zoodārzu slimīgi vērot aksolotlus, jūtas ar tiem garīgi saistīts, līdz kādu dienu viņš pats iemiesojas vienā no radījumiem.
Naktī guļot uz muguras – it kā ļoti vienkāršs stāsts, taču interesants ar to, ka iespējams uz vienu un to pašu situāciju paraudzīties no neierasta skatupunkta.
Dienvidu autoceļš – šajā stāstā precīzi atainots sabiedrības pašorganizēšanās modelis miniatūrā, vairākas nedēļas (precīzs laiks gan netiek minēts) ilgst auto sastrēgums pie Parīzes, šoferi un līdzbraucēji veido grupas, vāc ēdienu, apkopj slimos un gādā par bērniem un sirmgalvjiem un pat vāķa mirušos, kāds zog, kāds spekulē ar pārtikas precēm un ūdeni, cits pašaizliedzīgi darbojas citu labā. Stāsts, kura būtība ir pati darbība, bez izteiktas kulminācijas.
Sala dienas vidū – pēc izlasīšanas vēlreiz un vēlreiz jāapdomā beigas, vai tiešām noslēgums ir tāds, kādu autors to šķietami ir pasniedzis.
Citas debesis – kāda parīzieša pasaules divas puses: ikdienas pelēcība pretstatā tam, kas pa īstam sniedz dzīves sajūtu. Labi atainots Parīzes pasāžu vilinājums, kas skar galveno varoni, kura dzīve, šķiet, ārpus pasāžām, ir nenormāli pelēcīga un drūma.
Iesaku iegremdēties Kortāsara radītajās maģiskā reālisma debesīs – domāju, ka ik pa laikam man radīsies vēlme tur nokļūt ar citu Kortāsara darbu starpniecību. Latviešu valodā izdoti viņa darbi “Klasīšu spēle”, “Stāsti”, “Kāds, vārdā Lūkass”.