NOĶERT VASARU AIZ ASTES

Agrāk tas bija tik vienkārši. Es domāju – sajust vasaras sākumu. Maija beigās lēnām paejot pēdējai skolas dienai un nobāžot skolas somu un mācību grāmatas tālu no acīm, uzreiz, momentā, zibenīgi parādījās sajūta „IR, vasara beidzot IR klāt!” Un tad es devos uz laukiem pie vecmāmiņas, ieskrēju ziedu pļavā un raustīju pienenes, bradāju basām kājām pa vasarīga lietus peļķēm un priecīgi klausījos cīruļu nebeidzamajos treļļos kaut kur augstu virs galvas pa dienu un griezes griešanā rāmajās vakara stundās tālajās pļavās, ēdu zemenes, braucu ar riteni uz autoveikalu un aiz prieka griezās galva, jo priekšā bija trīs brīvas vaļas mēneši, vārdu sakot, vasaras augstākais piepildījums.

Tagad ir jāpieliek pūles, lai atrautos no ikdienas darba un galvenais, pamanītu vasaras iestāšanos un atjaunotu sevī kaut vai nelielu daļu no tās sensenās bērnības un arīdzan ne tik senās studiju gadu brīvības, kas iestājās līdz ar mācību beigām. Mans darbs ir labs, jo piektdienās strādāju līdz trijiem un vasarās tas ir sevišķi noderīgi, ja jārunā par gada siltāko mēnešu izbaudīšanu. Taču tagad ir rūpīgi jāpaplāno, lai laiks neiepiņkerējas interneta tīmeklī, nepaiet raizēs par darbu un nebeidzamā monotonā skrējienā. Bet kas gan ir tas, kas palīdzēs noķert vasaru aiz astes un nelaist vaļā, līdz tā ir izbaudīta pilniem malkiem? Pa visu garo (vai tomēr īso?!) vasaru ieteicams īstenot vismaz vienu savu ideālo dienu, kad viss notiek tikai pēc sava prāta. Vai vairākas ideālās dienas. Vai arī var salasīt savu vasaru pa gabaliņiem, pa gabaliņiem vien, galvenais, lai ir vēlme priecāties par visvienkāršākajām lietām, par itin visu, ko pasaule dāsni piedāvā tikai vasarā.

Mans pirmais vasaras gabaliņš –  skaisti un saulaini iesākusies vasaras diena ar puķu pļavu un zemenēm.

Pirmsjāņu diena. Maziņš rīta skrējiens, Koknese vēl tikai mostas, bet putnu balsis pieskandina ik stūrīti. Ceļš izrādās gana daudzveidīgs – ved gar mājām, izsmalcināti nopļautiem pagalmiņiem, birzītēm, pļavu, šķērso Pērses upīti, vijas gar Tīnūži – Koknese šoseju un noslēgumā gar mežu. Saule jau diezgan augstu, no pļavas siena rituļiem nāk pasakaina rīta rasā samērcēta siena smarža, kas atsauc atmiņā siena vākšanas laiku manos laukos. Un es uzrāpjos uz siena ruļļa un vāāā – vasaras aste tepat jau pavīd aiz ruļļa!

Un pļavas puķes, līgodamās rīta vējā, pilnas rasas un bišu pēdu nospiedumu, mani uzrunā, es vēlāk atminos uz šejieni ar riteni, lai, klusi dungodama līgo dziesmas, kā jau pirmsjāņu laikā piederas, saplūktu kārtīgu pušķi priekš mājām. Pārņem tāda lieliska sajūta, it kā vienkārša nodarbe, bet prieka pilna sirds. Saule turpina spīdēt un es metos ritenim mugurā un šoreiz šauju uz ciema centru, lai paraudzītu, vai kāds pie mūsu ciema lielākā veikala tirgojas ar zemenēm. Ui, ne tikai zemenes mani gaida, riktīgs tirgus – ir puķu stādi, puķu kastes, zaļumi, kūpināti brekši un it viss dod priecīgu vasaras jutoņu pakrūtē.  Un zemenes, bez tām nekādīgi, tās rada satriecoši labu vasaras sajūtu. Un, skat, vasaras aste gandrīz vai noglauž roku, tik noķeršanai vajag vēl kaut ko.

Otrs gabaliņš vasaras –  salīšana!

Neviena vasara nav piepildīta, ja nav gadījies salīt labā vasaras lietū. Pats lieliskākais nesenākais salīšanas gadījums bija brīvdabas izrādē. Tāpēc iesaku vasarā apmeklēt brīvdabas izrādes, jo salīšanas procents ir ļoti augsts. Tad vēl viena lieliska izmērcēšanās lietusgāzē  – Rīgā, nelielā veloizbraucienā ar vīru un draudzeni, braucot Purvciema, Juglas apkaimē, pēc tam  jau esot  kārtīgi slapjiem,  ritenis tika tīši griezts iekšā lielās peļķēs un izbaudīti šļaksti. Un lai cik nebūtu jocīgi, bet pats jautrākais un labākais notikums, ko atceros no brīvdabas operas izrādēm Jēkabpilī, kuras parasti apmeklēju kopā ar mammu, bija tieši saistīts ar brīdi, kad izrādes laikā uznāca lietus gāziens un samērcēja mūs abas un visus pārējos optimistus bez lietussarga vai lietusmēteļa cauri slapjus. Un kas vairs atceras pašu izrādi?!

Protams, kur nu bez klasikas – trešais vasaras gabaliņš – vienkārši atlaisties  un pasauļoties pusdienlaika saulītē ar lielisku grāmatu vai žurnālu un ieburties lasāmajā, kamēr saule tīkami karsē un jā – vasara ir noķerta!

Un vēl viens tikai vasarā baudāms prieks – brīvdabas kino. Tur ir kaut kāda seno laiku nostaļģija, dumpīguma smarža un neikdienišķa rituāla piesitiens. Ieritināšanās ar segu, uzkodām un karstu tēju vecos autobusa sēdekļos Jēkabpils Tautas nama iekšpagalmā un kino vērošana, kamēr tumsa sabiezē pie kājām un visapkārt un pēc tam sekojošs naksnīgs izbrauciens ar moci gar miglā iegrimušiem laukiem. Priecē tas, ka brīvdabas kino atdzimis visvisādās Latvijas vietās un nostūros – Kuldīgā (bez maksas!), Saldū, Jelgavā, jau manis pieminētajā Jēkabpilī (kino placis), Rīgā Kalnciema kvartālā, Doma dārzā, kino pagalms Blaumaņa ielā utt.

Vasaras koncerti un festivāli – vienalga, Positivus, Summer sound, Laba Daba, Saldus saule vai Prāta vētras koncerts, vasaras muzikālās izpriecas un brīvā daba ir kombinācija, kas vienmēr sniedz neaizmirstamas emocijas un trakulīgu brīvdienu noskaņu.

Un jā, pats pats lielākais vasaras gabaliņš –  jūra, mana mūža atliktais sapnis, kā dzejā raksta Maija Laukmane (tikai Maijai tā ir savvaļas brīvība). Sapņoju pavadīt vairākas dienas pie jūras, tā lai man beidzot pietiek. Piecelties paagrāk, lai fotografētu saullēktu pie Kaltenes jūrmalas, kur akmeņi veido savdabīgu reljefu un acij ir pie kā pieķerties. Sauļoties karstajās smiltīs un ķert viļņus. Samiegt acis un skatīties saules apmirdzēto reto mākoņu mūžam mainīgajā gaitā debesu zilumā. Saulkrastu pusē izstaigāt Baltās kāpas dabas taku, kur no paaugsta skatu punkta  paveras baltu smilšu liedags un idilliski vējā savērpti koki. Majoros un Dzintaros lēnām izstaigāt klusās ieliņas un apbrīnot greznās villas un dekoratīvi iekārtotos pagalmus blakus pamestiem graustiem un priežu audzēm.

Tā pa gabaliņiem katrs var salasīt savu vasaru, īstenībā viegli, jo viss sākas ar sajūtu galvā – ka te nu viņa ir, tā vasara – karstā saulē savītušajos zāles stiebros, mazajā bitē, kas čakli rāpo pa āboliņa ziedu, vēja zvanos pie ārdurvīm, kur negantniekam vējam spēlēties, zemeņu smaržā, Vecrīgas āra terasēs, kur tūristi un vietējie veldzējas karstajā pilsētas saulē, ūdens virmojumā Daugavas krastā, pat lietainas dienas pievakarē, kad salijusī zāle skurbinoši smaržo pēc vārdos neizsakāmas brīvības un tikko dzimuša prieka. Vien katram pašam jāatrod tie gabaliņi, kas kopā veidos īstu, tādu tiešām īstu vasaru kā toreiz bērnībā.

Laiks ķert vasaru aiz astes!

Foto: M.Bitāne