Mūsu civilizācijas dižākā kara teiksma, ko drošu roku pārstāstījis slavenā Zīda autors.
Alesandro Bariko dzied par Trojas aplenkumu divdesmit viena Homēra varoņa balsī, izmantojot mūslaiku stāstīšanas paņēmienus. Nezaudējot Homēra plašo tvērumu, Bariko atsakās no antīkās bezkaislības un ieved mūs subjektīvās pieredzes sfērā, kas viņa priekštecim tā arī palika neizzināta. No Hrīseidas atgriešanās līdz Hektora apbedīšanai – mēs visu redzam ar dzīva cilvēka acīm, ar cilvēka sirdi izjūtam neaizmirstamos notikumus, par kuriem pirmo reizi vēstīts gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu. (ATĒNA)
„Homērs. Īliada” – šo varētu nodēvēt par grāmatu par karu un karošanu. Tā slavina karu, bet tajā pat laikā atmasko to, tā uzbur vīziju par brīnišķiem varoņiem, zelta bruņām, zobeniem, slavas vainagotiem uzbrukumiem un vēriena ziņā nepārspējamiem karagājieniem, bet vienlaikus rāda kara atbaidošo pusi – nepiepildītas cerības, pazemojumu, nāvi, kas it visur pļauj bez žēlastības, neskaitāmos līķu kalnus, kas pārpludina ik grāmatas lappusi, tādējādi padarot dzīvību absolūti nevērtīgu.
Karš bradā pa ļaužu dvēselēm, tas it visu skaisto, labo un daiļo padara bezvērtīgu – karš nav cēls, tas ir atbaidošs un visu iznīcinošs. Karš vienmēr un visur nogalina. Uzvara karā ir tikai ilūzija, kas pagaist, kad rodas apjausma par tūkstošiem nokautu ļaužu, par nežēlību, kas iznīcina visu un vietā nerada neko. Es nezinu, kas attaisno karu, šajā grāmatā es atbildi neradu un, manuprāt, atbildes nav, jo karu nevar attaisnot nekas.
2 Comments